Oskars Norītis

Oskars Norītis (1909–1942) – gleznotājs, zīmētājs, dekorators, kas atstājis nozīmīgus dažādās tehnikās izpildītus darbus stājgrafikā.

O. Norītis mācījies Latvijas Konservatorijas vijoles klasē, 1924.–1925. gadā Rīgas Valsts tehnikuma būvniecības nodaļā. 1926. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcā, kur studējis līdz 1930. gadam, bet nepabeidzis. Pēc tam strādājis Latvijas Valsts papīru spiestuvē par litogrāfijas meistaru. Tas vēlāk noderēja, sadarbojoties ar apgādu „Zelta Ābele”.

O. Norītis bija spoža parādība Latvijas mākslā. Kā Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāvis, bija reālistiskās tradīcijas turpinātājs. Viņš strādājis „visās iespējamās tehnikās – eļļā, temperā, akvarelī, dekorāciju glezniecībā, grafiskajās tehnikās: litogrāfijā, kokgriezumā, linogriezumā, visos zīmējuma paveidos: ar ogli, sausi, sangvinu, krītu, zīmuli, spalvu, otu – visur Norītis sasniedzis spīdošus panākumus” [26]. Norīša mākslai raksturīgs tonālais zīmējums un precizitāte.

Norītis darbojies arī scenogrāfijā. Bijis dekorators Liepājas teātrī, veidojis vairākus inscenējumus arī Rīgas skatuvēm, to starpā – Nacionālajai operai. Augsts novērtējums tika saņemts par dekorācijām izrādei „Rozmarija” Nacionālajā operā (1938).

Mākslinieka atstātā mantojuma galveno daļu veido grāmatu ilustrācijas, kam ir raksturīgs profesionāls tehniskais izpildījums. O. Norīša darbi liecina par viņa spēju izjust grāmatas autora ideju un pārliecinoši atklāt tekstā attēloto cilvēku raksturus.

O. Norītis darinājis ne tikai ilustrācijas, bet arī daudz un sekmīgi strādājis grāmatu tipogrāfiski tehniskajā noformēšanā. Ja titullapas kompozīcijai nebija „piemērota tipogrāfijas šrifta, tad viņš tos zīmēja ar roku, brīnišķīgi iekļaudams grāmatas kopējā skaņojumā” [26]. O. Norītim pieder virkne  ornamentālu titullapu, vinješu un zīmējumu grāmatu vākiem.

Pirmais O. Norīša darbs bija Viļa Plūdoņa poēmas „Atraiknes dēls” (1936) noformējums. Grāmatas oriģinālās litogrāfijas ir ne tikai ļoti skaistas, bet tās  arī atklāj rakstnieka darba koncepciju. Ilustrāciju ritmikas vieglums un rotaļīga melni balto plankumu spēle Norīša zīmējumiem piešķir eleganci.  Teksta pantus noslēdz ar spalvu darinātas vinjetes.

Sasniegums grāmatu grafikā bija ksilogrāfijas tehnikā noformētais A. Puškina stāsts „Pīķa dāma” (1936). Telpiska dziļuma ilūziju radīja krāsainās litogrāfijas uz iedzeltena fona ar pārejām no tumšiem uz gaišiem laukumiem. Mākslinieka ilustrāciju tehniskā precizitāte atspoguļo A. Puškina laika Pēterpili atbilstoši noveles noskaņai. Izdevuma vinjetes mākslinieks grebis kokā. A. Puškina nāves dienas simtgadē šī grāmata tika eksponēta dzejnieka piemiņas izstādēs Parīzē, Rīgā, Tartu, Padomju Savienībā (1937).

Par „Pīķa dāmu” un arī ilustrācijām V. Plūdoņa poēmai „Atraiknes dēls” O. Norītis saņēmis Latvijas Kultūras fonda godalgu.

Notikums Latvijas grāmatniecībā bija arī Aleksandra Kuprina (Александр Куприн, 1870–1938) noveles „Sulamīte” izdevums (1937) ar O. Norīša ilustrācijām litogrāfijas un kokgrebuma tehnikā.

Īpaši iezīmīgs ir E. Virzas „Straumēnu” (1942) izdevums ar mākslinieka O. Norīša zīmējumiem, kurus viņš paspēja pabeigt pirms savas pēkšņās nāves. Izdevumu grezno četru ilustrāciju cikls „Gadalaiki” – zīmējumi „Pavasaris”, „Vasara”, „Ziema” un „Rudens”.

Apgāda „Zelta Ābele” arhīvā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, atrodas vairākas liecības par Oskara Norīša iesāktajiem darbiem. Piemēram, Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (Ernst Theodor Wilhelm Hoffmann, 1776–1882) grāmatas „Runča Mura dzīves uzskati līdz ar kapelmeistara Johana Kreislera biogrāfijas fragmentiem uz nejaušām makulatūras lapām” (1942) izdevumam Norītis paguva izstrādāt tikai izkārtojumu un atsevišķas skices. Vēlāk grāmata bija izdota ar grafiķa Ernesta Ābeles (1910–1988) oriģinālajām litogrāfijām.

Oskara Norīša mūžs bija straujš un bagāts, taču pārāk īss. O. Norītis nomira 1942. gada 13. oktobrī 33 gadu vecumā.