Voldemārs Kārkliņš

Interesants iespaids par M.Gopperu ir saglabājies tulkotājam un rakstniekam Voldemāram Kārkliņam (1906-1964):

„Kādu dienu saņēmu Miķeļa Goppera aicinājumu ierasties apgādā uz pārrunām. Tas bija patīkams pārsteigums,  jo dažs literāts bez panākumiem centās tikt „Zelta Ābeles” līdzstrādnieku skaitā. (..) Pēc uzdotās adreses Maiznīcas ielā atradu dārza māju, kuras ārpusē nekas neliecināja, ka te darbojas pazīstams grāmatu apgāds. Mani ielaida istabā, kurai nebija nekā kopēja ar citu izdevēju kabinetiem. Tā drīzāk atgādināja studenta istabiņu: pavisam vienkārša dzelzs gulta ar svītrainu latvisku segu, rakstāmgalda vietā augstkājains sekretērs ar plauktiem. (..) Pēc īsa brīža istabā ienāca jauns cilvēks laipnu seju un asu skatienu, īsi apgrieztiem matiem un milzīgu kaķi uz pleca. Ar šo kaķi man bij jāiepazīstas vispirms, tas bija Brencis, un viņa nesējs un īpašnieks bija Miķelis Goppers. Viņš ielēja glāzēs vīnu, nolika man priekšā prāvu kārbu ar papirosiem, un sākām runāt par literatūru” [15].

Kārkliņš V. Tulkotāja piezīmes / V. Kārkiņš // Trimdas rakstnieki : autobiogrāfiju krājums .- Kempten (Allgäu) : Viļa Štāla apgāds, 1947, 3. sēj.- 103. lpp.