Akadēmiskais centrsĪslandes vulkāni
Īslande ir viens no Pasaules reģioniem, kuros vulkāniskā aktivitāte mūsdienās ir augsta. Tas tādēļ, ka Īslande, kopumā būdama vulkānisks veidojums, atrodas uz tā saucamā „karstā punkta” un to šķērso sprēdinga zona – robežjosla, kur notiek Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu savstarpēja attālināšanās.
Īslandes teritorijā pavisam ir ap 200 vulkānu, bet par aktīviem uz pašas salas un ap to tiek uzskatīti 35. Ģeoloģiskajā pagātnē izteikts ir bijis plaisu vulkānisms, kas šeit bezmaz vai kā vienīgajā vietā uz Zemes ir vērojams arī vēl tagad. Tā 1783. gadā no Laki plaisas izplūda 12,5 km3 lavas. Plūsma sasniedza 80 km garumu. Obadarun vulkāna izlijums izveidoja 3684 km2 lielu lavas segu. Savukārt to biezums var sasniegt pat 300 m. Šobrīd aktīvie vulkāni lielākoties tomēr pieder pie stratovulkāniem, taču teritorijai kopumā raksturīgākas ir bāziska sastāva lavas, tādēļ izvirdumi nenotiek ar ļoti spēcīgām eksplozijām un lielu cietā vulkāniskā materiāla daudzuma izmešanu. Īslandes iedzīvotājiem lielākas briesmas nereti var radīt plūdi, kurus izraisa vulkānu izvirdumi, jo vulkānus sedz plaši, biezi ledāji.
Eiropu, un ne tikai to, nepatīkami pārsteidza un ietekmēja viens no Īslandes dienvidos izvietotajiem vulkāniem Eijafjallajokulla, kurš atrodas tāda paša nosaukuma ledājā. Tā izvirdums 2010. gada 14. aprīlī uz ilgāku laiku paralizēja gaisa satiksmi lielākajā daļā Eiropas. Pēc gandrīz 200 gadu ilgas klusēšanas tas atdzīvojās 2010. gada 20. martā, sākot izmest gaisā vulkānisko materiālu. Sākotnēji asas izjūtas un sensācijas mīlošus ļaudis tas pat iepriecināja. Uz Īslandi sāka doties tūristi, kas vēlējās redzēt vulkāna radīto „uguņošanu”. Par iespējamo vulkāna aktivizēšanos Īslandes speciālisti bija lietas kursā jau kopš 2009. gada decembra beigām, kad tika konstatētas nelielas zemestrīces 7-10 km dziļumā. 2010. gada februārī tika fiksētas 26 lielākas seismiskās aktivitātes un Zemes garozas izplešanās. Tas bija pierādījums, ka magma aizpilda magmatisko kameru, un pieaugošais spiediens savukārt izraisa ievērojamas garozas nobīdes. Laikā no 3. līdz 5. martam tika konstatēta palielināta seismiskā aktivitāte ar epicentru vulkānā. Eijafjallajokulla vulkāns ir 1660 m augsts, iegarenas formas, nedaudz izstiepts no austrumiem uz rietumiem un ar skenējošām ierīcēm no kosmosa ir konstatēts, ka tam ir trīs krāteri. Tas tiek pieskaitīts stratovulkāniem. Vulkāniskā aktivitāte sākās ar mazākiem izvirdumiem no blakuskrātera, kas pamazām kausēja ledu. 14. aprīlī vulkāniskā aktivitāte atjaunojās ar lielāku spēku, bet šoreiz jau no centrālā krātera. Eksplozīvā izvirdumā atmosfērā līdz 11 km augstumam kā 500 m plats mākonis tika izmests pēc vulkanologu aprēķiniem 0,14 km3 piroklastiskā materiāla, galvenokārt pelni. Šis spēcīgais izvirdums izraisīja ledāja kušanu un plūdus. Divas spēcīgas straumes nesa no kalna ledus gabalus kā nelielas mājas. Nācās evakuēt vairāk kā 800 cilvēku. 15. aprīlī erupcija vēl turpinājās, bet pēc vulkanologa Metjū Robertsa vārdiem vairs neražoja tik daudz pelnu. Jau 15. aprīlī pelnu mākonis bija sasniedzis Eiropu un sākās lidostu slēgšanas vilnis. Par cik vējš bija ļoti lēns, pelnu mākonis ilgstoši saglabājās samērā blīvs un tā virzība bija grūti prognozējama. Atsevišķas lidostas bija slēgtas gandrīz nedēļu. Izvirdumi, kaut arī ar mazāku spēku tomēr laiku pa laikam turpinājās, izmetot atmosfērā jaunas pelnu porcijas. 4. maijā dažas lidostas atkal pārtrauca lidojumus. Pelnu izplatīšanās ātrums ir samērā liels. Par to liecina kaut vai Aski vulkāna izvirdums. 12 stundas pēc izvirduma Īslandē pelni bija jau pie Norvēģijas rietumu krasta, bet vēl pēc 10 stundām sasniedza Stokholmu. Tātad to kustības ātrums sasniedza 80-100 km/h.
Ir zināmi trīs senāki Eijafjallajokullas izvirdumi – 920. un 1612. gadā, kā arī vairāk kā gadu ilga spēcīga vulkāniskā aktivitāte no 1821. gada decembra līdz 1823. gada janvārim. Uz kopīgā Īslandes vulkānu fona Eijafjallajokulla ir diezgan nenozīmīgs. Īslandiešus visvairāk baida Grimsvotns, Hekla un Katla, kuras sauc par „Dusmīgajām māsiņām”. Taču vēsture rāda, ka pēc Eijafjollajokullas izvirduma parasti ir sekojusi arī Katlas aktivizēšanās.
Katla atrodas pavisam netālu no Eijafjallajokullas zem ļoti plaša ledāja un ir viens no augstākajiem vulkāniem Eiropā. Liels tā izvirdums notika 1918. gadā, mazāks 1950. gadā. Ir konstatēts, ka tas aktivizējas ik pēc 40 līdz 80 gadiem. Katla ir 10-20 reizes spēcīgāks par Eijafjallajokullu. Tā magmatiskā kamera ir daudzkārt lielāka. 1918. gadā Katla izsvieda 5 km3 pelnu un lavas, izkausēja ledu, radot ezeru, kas savukārt izraisīja postošus plūdus. Pagaidām zinātnieki gan nekādas aktivitātes saistībā ar Katlu nav novērojuši. Tomēr bažas par iespējamu Katlas izvirdumu, kas izraisītu grandiozus plūdus, pastāv.
Otra „Dusmīgā māsiņa” ir Hekla – 1490 m augsts visaktīvākais Īslandes vulkāns. Viduslaikos bija ticējums, ka Hekla ir vārti uz elli. 2000. gada izvirduma laikā Hekla izmeta lielu pelnu daudzumu un no tās izplūda lava, veidojot 7 km garu lavas plūsmu.
Arī citi vulkāni īslandiešiem ir sagādājuši ne mazumu galvassāpju. Sevišķi postoši ir bijuši vulkānu izvirdumi laikā no 1783. līdz 1785. gadam. Milzīgās lavas plūsmas un to radītās sekas ir bijušas par iemeslu gandrīz ceturtās daļas Īslandes iedzīvotāju nāvei. 1963. gadā zemūdens vulkāna izvirduma rezultātā radās jauna sala Surtsei, bet 1973. gadā Heimaei salā strauji atvērās plaisa, sadalot to divās daļās. Sākās lavas izplūdums, kas turpinājās vairākas dienas un iznīcināja apkārtējās mājas. Vulkāns Vatnajokulla 1996. gada 5. novembrī pēc sešu nedēļu ilga izvirduma radīja tik lielu ūdens daudzumu, ka straumes nopostīja divus tiltus, saārdīja daudz ko citu savā 50 km garajā ceļā līdz okeānam, kurā tika izkaisīti līdz 15 m augsti ledus blāķi.