Akadēmiskais centrs
Atmiņas par akadēmiķi vēstures profesoru Robertu Viperu
„Viņa domu un jūtu audums, kas austs un veidots ilgajos, neatlaidīga un sistematiska darba gados, ir visai plašs un smalks. Viņa darbu saraksts rāda to lielo dažādību un plašumu, kas tik raksturīgs šim senatnes pētniekam un profesoram, lielajam vēstures notikumu tēlotājam un izskaidrotājam... R. Vipers kā cilvēks un zinātnieks ir idealists kas mīl savu darbu, bet ne atalgojumu; tādēļ darbs viņu ir svētijis. Viņa mūžs ir kalpošana, kalpošana zinātnei un cilvēces kultūras augstākām vērtībām... Viņš ar savu prātu un savām zināšanām vienmēr centies apgaismot laika biedriem pagātnes un tagadnes vēsturiskos likteņus un gaitas, mācot atzīt civilizācijas vērtīgākās un nemanīgās patiesības un pamatus” (M. Stepermanis [68, 7, 25])
„Prof. R. Vipers patiesi bij izcils zinātnieks un lektors.. viņš runāja par seniem grieķiem un revolūcijas laika frančiem, it kā būtu laika biedrs un pats tos būtu redzējis, dzirdējis un ar tiem runājis... Vipers bij īsts zinātnieks-ideālists, kas ar lielu uzmanību piegāja vēstures procesam un taisīja tikpat uzmanīgus slēdzienus, necenšoties visu ieslēgt zinamās kategorijās, ļaujot bieži pašiem klausītājiem izšķirties... Arī viņa vēstures mācību grāmatas ģimnāzijām bija visizpltītākās: tās bija labākā vārdā nozīmē – modernas. Mēs, toreizie studenti, bijām mācijušies skolās vai nu pēc Ilovajska, vai, labākā gadijumā, Vinogradova. Mums mācīja faktu savirknējumu, hronoloģiju, bet pašu vēstures gaitu, filozofiju un socioloģiju nemācija. Un te uzreiz dabūjām grāmatu, kas mums atklāja pavisam citu pasauli, apgaismoja notikumu gaitu” (A. Bīlmanis. [14, 27])
„R. Vipers neapšaubāmi bija izcilākais profesors... viņš apvienoja sevī plašas un daudzpusīgas zināšanas, spējas patstāvīgi un spilgti domāt, viņa izklāsta forma bija mierīga un aizraujoša” (Н. Дружинин [197, 22-23])
„Viņa universitātes kursi un vispārējās vēstures mācību grāmatas bija... ļoti populāras. No tradicionālajām tās spilgti atšķīrās ar ideju originalitāti, stilu” (Б. Сафронов, Н. Самсонова [250, 100-101])
„R. Vipera valodas asums un aforistiskums, prasme ātri uzķert jautājuma būtību un izteikt savu domu izsmalcinātā formā - līdzīgi dārgakmeņu apslīpēšanai - piešķīra spīdumu viņa vēstures filozofijas elementiem” (В. Прозоров [242])
„R. Vipers savās attieksmēs un simpātijās šķiet mums tuvs – viņš vadās no demokrātiskiem principiem, Vipers ir liberāls pēc būtības, viņa izklāstā jūtama liela simpātija pret iekarotiem un paverdzinātiem, turklāt bez aizbildnieciskā momenta, raksturīga saprotoša attieksme pret mazo tautu likteņiem, R.Vipers cenšas būt maksimāli objektīvs un tolerants, apraksti ir morali, bet nav moralizējoši” (N. Kaže, A. Mackēviča [28, 53])
„Roberts Vipers ir vēsturnieks, kas nodarbojies nevien ar jaunāko laiku vēstures pētīšanu, bet arī dziļi interesējies par visas cilvēces vēsturisko gājumu. Vienmēr viņš meklējis sakarību dažādo dzīves parādību starpā, bet visu muža darbu ziedojis tiklab garīgo, kā kultūras vērtību noskaidrošanai un publicēšanai... Vēl daudzi citi jautājumi ir nodarbinājuši Robertu Viperu. Kā visraksturīgāko no tiem minēsim viņa universitātē lasīto kursu par latviešu tautas vēsturi sakarā ar visas Eiropas vēsturi. Šo kursu viņš iesāka (1935.g.) ar zīmīgiem vārdiem: „Notikumi latviešu tautas dzīvē ir visas Eiropas vēstures nenošķirama daļā”, un nav noliedzams, ka taisni šie vārdi atstājuši visai dziļu iespaidu latviešu vēstures tulkošanā” (A. Karnups [27, 885-886])
„Š.g. 15. septembrī iesāka lasīt lekcijas latviešu valodā plaši pazīstamais vēsturnieks prof. R. Vipers, kas neraugoties uz 72 gadiem , mūža pievakarē iemācījies latviešu valodu. Universitātes noteikumi par latviešu valodas prāšanu uz viņu netika attiecināti, bet latviešo valodu tas no simpātijas pret latvju tautu iemācījies labprātīgi apmēram viena gada laikā. Lasa lekcijas par „Latviešu tautas vēsture sakarā ar vispārējo Eiropas vēsturi”, kas norada, ka latvju tauta viņam tuva... Ar savu soli prof.R.Vipers iekarojis latviešu studentos nedalītas simpātijas.” (Reta uzmanības parādīšana latvju tautai [60, 3])
“Par dažiem notikumiem, dzīvojot trimdā, mēs esam guvuši jaunu izprātni. Tā, traģikomiskās situācijas un grūtības, kuras piedzīvi profesori Vipers un Feders, labi neprazdami latviešu valodu, šodienas trimdas lasītājā izraisa vairāk simpātiju, nekā izsmieklu un īgnumu” (G. Augusts [10, 4])
„R.Vipera Jauno laiku vēsture III aptver lielkapitālisma un militārisma laikmetu (1851.-1918.)... Materiāla plašums, objektivitāte un pastāvīgais skatījums valdzina kā visos Vipera darbos.” (Vēsture, literatūras vēsture, māksla [82, 25])
„R. Vipera pārnākšana uz Rīgu iezīmēja jaunu, spēcīgu pagriezienu vēstures rakstniecībā un pētniecībā... viņš savu vispusīgo erudīciju, plašas zināšanas, kritiski skoloto pieredzi un labo slavu bez kādiem savtīgiem blakus nolūkiem veltīja Latvijas, kas viņam un viņa ģimenei kļuva par jaunu garīgu tēvzemi... No R.Vipera semināriem nevien Krievijā, bet arī Latvijā izaugusi vesela jauna vēsturnieku paaudze” (A. Šv. [5, 7])
„R. Vipera grāmata izceļas ar koncentrētu stāstijumu, skaidru izteiksmi, interesantam idejām, lielisku erudīciju un konsekventi pārdomātām atziņām. Tā uzskatama par vienu no vērtīgākiem ieguldījumiem pēdējos gados iznākušajā vēstures literatūrā” (A. Altements [8, 767])
„Uz prof. R. Vipera pēdējo Latvija pavadīto 15 gadu periodu skaitās 12 grāmatas, starp tam 4 lielie jauno laiku vēstures sējumi, kas katrs pārsniedz 500 lp.; periodikā pašā laikā viņš sniedz 24 plašākus pētījumus latviešu un vacu valodā. Visas šīs daudzas gramatas un apcerejumi liecina par prof. R.Vipera lielo erudīciju un neizsīkstošam darba spējām, kuras viņš saglabājis līdz pat mūsu dienām. Tieši izliekas, ka pēdējā laikā šai ziņā viņš vēl kļuvis it kā ražīgāks un nenogurdinamāks. Šadus ievērojamus darba sasniegumus prof.R.Vipers var uzradīt, pateicoties netikvien savai neatlaidībai un darba mīlestībai, bet arī ilgajos gados izkoptai metodei un sistemātiskai pieejai pie katras problēmas. Savas ikdeinas dzīve prof. R.Vipers pazīst vienīgi universitāte vai atkal to pašu darbu mājās, arhīvos, bibliotēkās. Bez lekcijām viņam ir garlaicīgi, jo viņš mīl universitāti un tas dzīvo” (M. Stepermanis [72, 469-470])
„Prof. R. Vipera jauno laiku vēstures grāmata ir ievērojams ieguvums mūsu ne visai bagātajā vēstures literatūrā... Daudz reiz pārbaudītie fakti un loģiski skaidrais vielas iedalījums, tāpat spirgti dzīvais, ar daudz labi izmeklētu un raksturīgu avotu citātiem kuplinātais stāstījums padara visu šo plašo vēstures vielu viengabalainu, viegli saprotamu un interesantu. Grāmatu ar pateisu baudi lasīs visi, kas pagājušo gadu simteni Eiropas vēstures likteņu gaita meklēs izskaidrojumus mūsdienu vispārējas vēstures parādībām. Studentiem šī grāmata būs ļoti noderīga, jo pārbaudījumiem gatavojoties tā būs viena no nepeiciešamākajām rokas grāmatām” (M. Stepermanis [69, 146])
„Prof. Roberts Vipers, neskatoties uz savu ļoti garo darbu sarakstu, kas viņam piešķir pilnas tiesības uz mierīgu, saulainu atpūtu, tomēr vēl nebūt nedomā atteikties no iemīļotā vēsturnieka darba un liekas tieši tagad, kad viņam aiz muguras jau ir tik daudz teicamu un vērtējamu zinātnisku sasniegumu, grib savos jaunākos darbos panākt vēl jo iespējami lielāku pilnību un skaidrību” (M. Stepermanis [71, 142])
„Sen jau latviešiem bija vajadzība pēc savas plašākas, uz zinātniskiem pamatiem sarakastītas Jauno laiku vēstures. Tomēr šāds uzdevums bija saistīts ar lielām grūtībām: autoram jābūt ne tikvien zinātniekam ar plašu erudīciju, bet tam jābūt arī lielam uzbūves un stila meistaram, lai nenogrimtu daudzo pasaules notikumu mozaikā, bet lai spētu izveidot īpatnēju, daudzkārtīgi pārdomatu, sakarīgu un harmonisku vēstures daudzo notikumu koptēlojumu. Prof. Roberta Vipera personā mūms laimīgi atradies autors, kas patiešam godam pilda visas šis dažreiz grūti savienojamās ideālās prasības: ilgajos zinātniskās pētīšanas un akadēmiskās darbības gadu desmitos prof. R.Vipers ir ieguvis tādu erudicijas plašumu un stila uzbūves pilnību, kas šai ziņā mūs var apskaust daža laba lielvalsts, kuras plašajā vēstures grāmatu produkcijā būs grūti atrast prof. R.Vipera Jauno laiku vēstures grāmatām satura un attēlojuma ziņā līdzvērtīgus sacerējumus” (M. Stepermanis [70, 711-712])
“Roberts Vipers ar saviem zemnieku jautājumam veltītajiem darbiem būtiski atsvaidzināja Latvijas vēstures lappuses. Tas bija visai ass jautājums, un vācu zinātnieki spēcīgi pretojās. Vipers bija ievērojams arhīvists, viņš vedināja savus studentus doties uz Rīgas arhīvu nolūkā radīt Latvijas vēstures apjēgā kādas jaunas vēsmas” (V. Avotiņš [11])
„Mūsu zemes agraro attiecību vēsture pieder pie Latvijas valsts vēstures pamati sastāvdaļām, jo visu mūsu tautas politisko un atbrīvošanās cīņu pamatos ir bijis Latvijas kā agrārvalsts ideāls, un tālu vēl priekšā ir tas laiks, kad par šo mūsu patstāvības kardināljautajumu būs pietiekoši daudz rakstīts, tāpēc ka patlaban šai vēstures nozārē, izņemot prof. A.Švābes un prof. R.Vipera pētījumus, citu lielāku, dziļi pagātnē tverošu darbu nebija” (O. Nonācs [49, 9])
“Vēstures profesors Roberts Vipers tagad savas lekcijas lasīja latviešu valodā - tās bija tulkotas no krievu valodas, stilā elegantas un paša sirmā profesora apbrīnojami skaidrā izrunā un ar izjūtu nolasītas; bija bauda dzirdēt pašu lasījumu un skaidro domu… viņš lēni, katru zilbi ļoti skaidri izrunājot, lasīja elegantā izteiksmē uzrakstīto tekstu. Arī saturā tas bija tik pārdomāts un noslīpēts, ka - jāatzīstas - tur es pirmo un pēdējo reizi dzirdēju Latvijas vēstures notikumus tik labi apgaismotus visas pasaules notikumu sakarībā. Vēl tagad prātā sentences, ko profesors piesprauda, nobeidzot kāda vēstures perioda aplūkojumu, un ko mēs tad steigšus atzīmējām savās piezīmju kladēs, piem., “vēsture neatkārtojas, bet - tā mīl analoģijas” (V. Rūķe-Draviņa [64, 13])
„Prof. R. Vipers patiesi bij izcils zinātnieks un lektors.. viņš runāja par seniem grieķiem un revolūcijas laika frančiem, it kā būtu laika biedrs un pats tos būtu redzējis, dzirdējis un ar tiem runājis... Vipers bij īsts zinātnieks-ideālists, kas ar lielu uzmanību piegāja vēstures procesam un taisīja tikpat uzmanīgus slēdzienus, necenšoties visu ieslēgt zinamās kategorijās, ļaujot bieži pašiem klausītājiem izšķirties... Arī viņa vēstures mācību grāmatas ģimnāzijām bija visizpltītākās: tās bija labākā vārdā nozīmē – modernas. Mēs, toreizie studenti, bijām mācijušies skolās vai nu pēc Ilovajska, vai, labākā gadijumā, Vinogradova. Mums mācīja faktu savirknējumu, hronoloģiju, bet pašu vēstures gaitu, filozofiju un socioloģiju nemācija. Un te uzreiz dabūjām grāmatu, kas mums atklāja pavisam citu pasauli, apgaismoja notikumu gaitu” (A. Bīlmanis. [14, 27])
„R. Vipers neapšaubāmi bija izcilākais profesors... viņš apvienoja sevī plašas un daudzpusīgas zināšanas, spējas patstāvīgi un spilgti domāt, viņa izklāsta forma bija mierīga un aizraujoša” (Н. Дружинин [197, 22-23])
„Viņa universitātes kursi un vispārējās vēstures mācību grāmatas bija... ļoti populāras. No tradicionālajām tās spilgti atšķīrās ar ideju originalitāti, stilu” (Б. Сафронов, Н. Самсонова [250, 100-101])
„R. Vipera valodas asums un aforistiskums, prasme ātri uzķert jautājuma būtību un izteikt savu domu izsmalcinātā formā - līdzīgi dārgakmeņu apslīpēšanai - piešķīra spīdumu viņa vēstures filozofijas elementiem” (В. Прозоров [242])
„R. Vipers savās attieksmēs un simpātijās šķiet mums tuvs – viņš vadās no demokrātiskiem principiem, Vipers ir liberāls pēc būtības, viņa izklāstā jūtama liela simpātija pret iekarotiem un paverdzinātiem, turklāt bez aizbildnieciskā momenta, raksturīga saprotoša attieksme pret mazo tautu likteņiem, R.Vipers cenšas būt maksimāli objektīvs un tolerants, apraksti ir morali, bet nav moralizējoši” (N. Kaže, A. Mackēviča [28, 53])
„Roberts Vipers ir vēsturnieks, kas nodarbojies nevien ar jaunāko laiku vēstures pētīšanu, bet arī dziļi interesējies par visas cilvēces vēsturisko gājumu. Vienmēr viņš meklējis sakarību dažādo dzīves parādību starpā, bet visu muža darbu ziedojis tiklab garīgo, kā kultūras vērtību noskaidrošanai un publicēšanai... Vēl daudzi citi jautājumi ir nodarbinājuši Robertu Viperu. Kā visraksturīgāko no tiem minēsim viņa universitātē lasīto kursu par latviešu tautas vēsturi sakarā ar visas Eiropas vēsturi. Šo kursu viņš iesāka (1935.g.) ar zīmīgiem vārdiem: „Notikumi latviešu tautas dzīvē ir visas Eiropas vēstures nenošķirama daļā”, un nav noliedzams, ka taisni šie vārdi atstājuši visai dziļu iespaidu latviešu vēstures tulkošanā” (A. Karnups [27, 885-886])
„Š.g. 15. septembrī iesāka lasīt lekcijas latviešu valodā plaši pazīstamais vēsturnieks prof. R. Vipers, kas neraugoties uz 72 gadiem , mūža pievakarē iemācījies latviešu valodu. Universitātes noteikumi par latviešu valodas prāšanu uz viņu netika attiecināti, bet latviešo valodu tas no simpātijas pret latvju tautu iemācījies labprātīgi apmēram viena gada laikā. Lasa lekcijas par „Latviešu tautas vēsture sakarā ar vispārējo Eiropas vēsturi”, kas norada, ka latvju tauta viņam tuva... Ar savu soli prof.R.Vipers iekarojis latviešu studentos nedalītas simpātijas.” (Reta uzmanības parādīšana latvju tautai [60, 3])
“Par dažiem notikumiem, dzīvojot trimdā, mēs esam guvuši jaunu izprātni. Tā, traģikomiskās situācijas un grūtības, kuras piedzīvi profesori Vipers un Feders, labi neprazdami latviešu valodu, šodienas trimdas lasītājā izraisa vairāk simpātiju, nekā izsmieklu un īgnumu” (G. Augusts [10, 4])
„R.Vipera Jauno laiku vēsture III aptver lielkapitālisma un militārisma laikmetu (1851.-1918.)... Materiāla plašums, objektivitāte un pastāvīgais skatījums valdzina kā visos Vipera darbos.” (Vēsture, literatūras vēsture, māksla [82, 25])
„R. Vipera pārnākšana uz Rīgu iezīmēja jaunu, spēcīgu pagriezienu vēstures rakstniecībā un pētniecībā... viņš savu vispusīgo erudīciju, plašas zināšanas, kritiski skoloto pieredzi un labo slavu bez kādiem savtīgiem blakus nolūkiem veltīja Latvijas, kas viņam un viņa ģimenei kļuva par jaunu garīgu tēvzemi... No R.Vipera semināriem nevien Krievijā, bet arī Latvijā izaugusi vesela jauna vēsturnieku paaudze” (A. Šv. [5, 7])
„R. Vipera grāmata izceļas ar koncentrētu stāstijumu, skaidru izteiksmi, interesantam idejām, lielisku erudīciju un konsekventi pārdomātām atziņām. Tā uzskatama par vienu no vērtīgākiem ieguldījumiem pēdējos gados iznākušajā vēstures literatūrā” (A. Altements [8, 767])
„Uz prof. R. Vipera pēdējo Latvija pavadīto 15 gadu periodu skaitās 12 grāmatas, starp tam 4 lielie jauno laiku vēstures sējumi, kas katrs pārsniedz 500 lp.; periodikā pašā laikā viņš sniedz 24 plašākus pētījumus latviešu un vacu valodā. Visas šīs daudzas gramatas un apcerejumi liecina par prof. R.Vipera lielo erudīciju un neizsīkstošam darba spējām, kuras viņš saglabājis līdz pat mūsu dienām. Tieši izliekas, ka pēdējā laikā šai ziņā viņš vēl kļuvis it kā ražīgāks un nenogurdinamāks. Šadus ievērojamus darba sasniegumus prof.R.Vipers var uzradīt, pateicoties netikvien savai neatlaidībai un darba mīlestībai, bet arī ilgajos gados izkoptai metodei un sistemātiskai pieejai pie katras problēmas. Savas ikdeinas dzīve prof. R.Vipers pazīst vienīgi universitāte vai atkal to pašu darbu mājās, arhīvos, bibliotēkās. Bez lekcijām viņam ir garlaicīgi, jo viņš mīl universitāti un tas dzīvo” (M. Stepermanis [72, 469-470])
„Prof. R. Vipera jauno laiku vēstures grāmata ir ievērojams ieguvums mūsu ne visai bagātajā vēstures literatūrā... Daudz reiz pārbaudītie fakti un loģiski skaidrais vielas iedalījums, tāpat spirgti dzīvais, ar daudz labi izmeklētu un raksturīgu avotu citātiem kuplinātais stāstījums padara visu šo plašo vēstures vielu viengabalainu, viegli saprotamu un interesantu. Grāmatu ar pateisu baudi lasīs visi, kas pagājušo gadu simteni Eiropas vēstures likteņu gaita meklēs izskaidrojumus mūsdienu vispārējas vēstures parādībām. Studentiem šī grāmata būs ļoti noderīga, jo pārbaudījumiem gatavojoties tā būs viena no nepeiciešamākajām rokas grāmatām” (M. Stepermanis [69, 146])
„Prof. Roberts Vipers, neskatoties uz savu ļoti garo darbu sarakstu, kas viņam piešķir pilnas tiesības uz mierīgu, saulainu atpūtu, tomēr vēl nebūt nedomā atteikties no iemīļotā vēsturnieka darba un liekas tieši tagad, kad viņam aiz muguras jau ir tik daudz teicamu un vērtējamu zinātnisku sasniegumu, grib savos jaunākos darbos panākt vēl jo iespējami lielāku pilnību un skaidrību” (M. Stepermanis [71, 142])
„Sen jau latviešiem bija vajadzība pēc savas plašākas, uz zinātniskiem pamatiem sarakastītas Jauno laiku vēstures. Tomēr šāds uzdevums bija saistīts ar lielām grūtībām: autoram jābūt ne tikvien zinātniekam ar plašu erudīciju, bet tam jābūt arī lielam uzbūves un stila meistaram, lai nenogrimtu daudzo pasaules notikumu mozaikā, bet lai spētu izveidot īpatnēju, daudzkārtīgi pārdomatu, sakarīgu un harmonisku vēstures daudzo notikumu koptēlojumu. Prof. Roberta Vipera personā mūms laimīgi atradies autors, kas patiešam godam pilda visas šis dažreiz grūti savienojamās ideālās prasības: ilgajos zinātniskās pētīšanas un akadēmiskās darbības gadu desmitos prof. R.Vipers ir ieguvis tādu erudicijas plašumu un stila uzbūves pilnību, kas šai ziņā mūs var apskaust daža laba lielvalsts, kuras plašajā vēstures grāmatu produkcijā būs grūti atrast prof. R.Vipera Jauno laiku vēstures grāmatām satura un attēlojuma ziņā līdzvērtīgus sacerējumus” (M. Stepermanis [70, 711-712])
“Roberts Vipers ar saviem zemnieku jautājumam veltītajiem darbiem būtiski atsvaidzināja Latvijas vēstures lappuses. Tas bija visai ass jautājums, un vācu zinātnieki spēcīgi pretojās. Vipers bija ievērojams arhīvists, viņš vedināja savus studentus doties uz Rīgas arhīvu nolūkā radīt Latvijas vēstures apjēgā kādas jaunas vēsmas” (V. Avotiņš [11])
„Mūsu zemes agraro attiecību vēsture pieder pie Latvijas valsts vēstures pamati sastāvdaļām, jo visu mūsu tautas politisko un atbrīvošanās cīņu pamatos ir bijis Latvijas kā agrārvalsts ideāls, un tālu vēl priekšā ir tas laiks, kad par šo mūsu patstāvības kardināljautajumu būs pietiekoši daudz rakstīts, tāpēc ka patlaban šai vēstures nozārē, izņemot prof. A.Švābes un prof. R.Vipera pētījumus, citu lielāku, dziļi pagātnē tverošu darbu nebija” (O. Nonācs [49, 9])
“Vēstures profesors Roberts Vipers tagad savas lekcijas lasīja latviešu valodā - tās bija tulkotas no krievu valodas, stilā elegantas un paša sirmā profesora apbrīnojami skaidrā izrunā un ar izjūtu nolasītas; bija bauda dzirdēt pašu lasījumu un skaidro domu… viņš lēni, katru zilbi ļoti skaidri izrunājot, lasīja elegantā izteiksmē uzrakstīto tekstu. Arī saturā tas bija tik pārdomāts un noslīpēts, ka - jāatzīstas - tur es pirmo un pēdējo reizi dzirdēju Latvijas vēstures notikumus tik labi apgaismotus visas pasaules notikumu sakarībā. Vēl tagad prātā sentences, ko profesors piesprauda, nobeidzot kāda vēstures perioda aplūkojumu, un ko mēs tad steigšus atzīmējām savās piezīmju kladēs, piem., “vēsture neatkārtojas, bet - tā mīl analoģijas” (V. Rūķe-Draviņa [64, 13])