Akadēmiskais centrs1818. gadā viens no biedrības dibinātājiem, vēlākais biedrības sekretārs Johans Frīdrihs Reke iniciēja Kurzemes provinces muzeja izveidošanu. Šā muzeja profils bija iecerēts visai plašs – vākt dokumentus, senlietas, monētas, mākslas darbus un citus (pirmām kārtām ar Kurzemi saistītus) priekšmetus, kā arī veidot dabas zinātņu kabinetu. Muzejam bija sava patstāvīga vadība – direktors un divi konservatori (fondu glabātāji), taču tas darbojās ciešā saskaņā ar Literatūras un mākslas biedrību. Biedrībai dāvinātie priekšmeti pārsvarā nonāca Provinces muzejā, bet grāmatas pēc vajadzības tika sadalītas starp biedrību un muzeju. Būtībā tomēr pastāvēja viena bibliotēka ar divām nodaļām. Arī muzeja un biedrības vadītājs vairākkārt bija viena un tā pati persona.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, biedrības darbība apsīka. Lielāka rosība atsākās 1920. gadu otrajā pusē, tomēr nesasniedzot pirmskara vērienu. 1935. gadā tika atsavināts biedrības arhīvs un pārvests uz toreizējo Latvijas Valsts arhīvu. 1939. gada 4. novembrī sakarā ar Latvijas vāciešu izceļošanu tika izdota pavēle par biedrības likvidēšanu. Tika atļauts izvest daļu biedrības un Kurzemes provinces muzeja krājuma, taču Latvijā bija jāpaliek arheoloģijas, etnogrāfijas un dabaszinātņu kolekcijām, kā arī Kurzemes hercogu portretiem. Neliels krājums no biedrības bibliotēkas nonāca Latvijas vēstures institūtā. Ir saglabājusies daļa no Latvijā palikušajām kultūras vērtībām, bet vairākums izvesto priekšmetu un grāmatu kara apstākļos gājis bojā, vai arī to liktenis ir nezināms.
1. veidot biedrošanās vietu tiem, kuri vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties;
2. vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā;
3. darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem.
[Tulkojums pēc: Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009, 375. lpp.]
1817. gada 28. martā tika pieņemti statūtu papildinājumi, kuros jau izvērstāk raksturoti biedrības mērķi un uzdevumi “vēsturiski literārajā”, “tīri zinātniskajā” un “tautas izglītošanas” jomā. Papildinājumu 2. paragrāfā norādīts, ka biedrība uzņemas pievērst uzmanību gan Baltijas provinču vācu iedzīvotāju, gan latviešu un igauņu valodai, dzejai, reliģijai un vēsturei.
Biedrības 1816. gada statūti:
Sēžu dalībnieki tika iepazīstināti ar priekšmetu un grāmatu dāvinājumiem, kā arī biedrībai adresētām pagodinošām vēstulēm. Pēc dāvinājumu aplūkošanas sekoja 2 vai 3 priekšlasījumi. Sēžu atreferējumi, kā arī daļa priekšlasījumu tika publicēta gan biedrības izdevumos, gan presē – laikraksta “Allgemeine deutsche Zeitung für Rusland”, vēlāk “Mitauische Zeitung” pielikumā.
Priekšlasījumu tematika bija daudzveidīga. 20 gadu laikā (1827–1846), kad biedrību vadīja Johans Frīdrihs Reke (Recke), no apmēram 550 priekšlasījumiem 141 (25,6 %) bija veltīti literatūrai, 84 (15,3 %) – vēsturei, 74 (13,5 %) – dabaszinībām. Vēsturē un literatūrā dominēja ar antīko pasauli un vācu kultūru saistītas tēmas, tomēr neizpalika arī Kurzemes vai vispār Baltijas vēstures un dabas tematika.
Biedrība bija zināšanu un ideju krājēja, akumulētāja, popularizētāja, taču ģenerētāja – galvenokārt savas pastāvēšanas sākumā. Tajā laikā biedrībā rosīgi darbojās viens no elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlicējiem – Teodors Grothuss (Grotthuβ; 1785–1822), kā arī tika sarīkota publiska diskusija (1819) par latviešu tautas nākotni, kurā virsroku guva viedoklis, ka latviešu perspektīva saskatāma nevis pārvācošanā, bet gan viņu pašu valodas un kultūras attīstībā. Kopš 19. gadsimta otrās puses biedrības darbībā dominēja novadpētnieciska ievirze.
Priekšlasījumu tematika 1827.-1846. gadā (.xlsx tabula ⤓)Īsteno biedru vidū bija Kurzemes muižniecības pārstāvji, skolotāji, garīdznieki, ierēdņi, ārsti, juristi. Daudziem biedriem, kuri mita ārpus Kurzemes, pastāvēja zināma saistība ar Kurzemi un Jelgavu. Piemēram, Rēvelē (Tallinā) dzīvojošais valodnieks F. J. Vīdemans un Sluckas ģimnāzijas direktors Čašņikovs kādu laiku bija strādājuši par skolotājiem Jelgavas ģimnāzijā, Igaunijas guberņas prokurors J. Paukers bija Jelgavas ģimnāzijas profesora M. G. Paukera brālis, Rīgas dārznieks J. H. Cigra – Kurzemes guberņas arhivāra J. G. Cigras brālis, veterinārmedicīnas profesors K. Mirams (Viļņa) – Jelgavas amatnieka dēls, no Kurzemes muižnieku aprindām bija cēlies vācu diplomāts E. F. Brunovs.
Biedru skaits (.xlsx tabula ⤓)
(Aspelin; 1842–1915) –
somu vēsturnieks, Somijas
arheoloģijas pamatlicējs.
Kurzemes literatūras un
mākslas biedrības biedrs
kopš 1882. gada.
Brizulē/Zentenē–1902 Buenosairesā) –
latviešu un vācbaltiešu izcelsmes
dabaszinātnieks, zoologs. 1890-1892
MontevideoDabaszinātņu muzeja (Urugvajā)
direktors, kopš 1892 Buenosairesas
Nacionālā muzeja direktors. Kurzemes
literatūras un mākslas biedrības biedrs
kopš 1877. gada.
1870 Jelgavā) – ārsts. Studējis medicīnu
Berlīnē un Tērbatā. Kopš 1816 strādājis par
ārstu Kurzemē, no 1826 ārsts Jelgavā,
1826–1840 arī Baldones kūrorta ārsts.
1849 – 1867 Kurzemes guberņas Medicīnas
pārvaldes inspektors. Bieži ar
priekšlasījumiem uzstājies Kurzemes
literatūras un mākslas biedrības sēdēs.
Biedrības biedrs kopš 1817. gada.
1797 Jelgavā – 1838 Jelgavā) – ārsts,
dabaszinātnieks. Studējis medicīnu
Tērbatas universitātē. Strādājis par
ārstu Jelgavā. Pētījis un sistematizējis
Baltijas floru un faunu, sastādījis
Latvijā sastopamo vaboļu katalogu
(1829; 640 sugas), kopā ar
E. Lindemani izdevis Latvijas un
Igaunijas floras aprakstu (1839).
Novēlējis Kurzemes provinces
muzejam savu herbāriju (7500 augi)
un kukaiņu kolekciju.
(Grewingk; 1819 Vilandē–1887 Tērbatā) –
latviešu cilmes vācbaltiešu ģeologs,
arheologs. 1837–1841 studējis Tērbatas
universitātē, pēc tam papildinājies
Berlīnes un Jēnas universitātē. 1846–1852
konservators Krievijas Zinātņu akadēmijas
Mineraloģijas muzejā, piedalījies
ekspedīcijā uz tolaik Krievijas impērijai
piederošo Aļasku. No 1854 ģeoloģijas
profesors Tērbatas universitātē. Pētījis
Baltijas ģeoloģiju, pievērsies arī Baltijas
(it īpaši akmens laikmeta) arheoloģijai.
Kurzemes literatūras un mākslas biedrības
biedrs kopš 1864. gada.
Kabilē– 1891 Raikilā) – vācbaltiešu ģeologs,
paleontologs. 1834 – 1840 studējis tieslietas
Berlīnes universitātē, bet pēc tam pievērsies
dabaszinātņu studijām. 1840 – 1847
piedalījies uz vairākiem Krievijas apvidiem
rīkotās zinātniskās ekspedīcijās. Pētījis arī
Baltijas ģeoloģisko uzbūvi. Kopš 1847. gada
dzīvoja Raikilas muižā Igaunijā, kur turpināja
zinātnisko darbību. Būdams Tērbatas mācību
apgabala kurators (1862 –1869), veicinājis
Tērbatas universitātes autonomiju un
piesaistījis tai ievērojamus zinātniekus.
Kurzemes literatūras un mākslas biedrības
biedrs kopš 1863. gada.
1890 Mārburgā) – vācu teologs. Kopš 1833
strādājis par mājskolotāju Kurzemē. 1835–1849
reliģijas, grieķu un ebreju valodas virsskolotājs
Jelgavas Guberņas ģimnāzijā. Kopš 1849
Tērbatas universitātes docētājs, profesors. No
1871 dzīvojis Vācijā. Kurzemes literatūras un
mākslas biedrības biedrs kopš 1847. gada.
Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedra
diploms. Dokumentu parakstījuši M. G. Paukers,
K. Bursijs, E. fon der Rops, E. A. Pfingstens,
J. E. K. Trautfeters, O. Mirbahs un J. N. Lihtenšteins.
(Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas
Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas krājums.)
1921 Stokholmā) – zviedru arheologs. 1861–1868
studējis Upsalas universitātē. Kopš 1888 profesors
Zviedrijas Karaliskajā akadēmijā. 1895 Zviedrijas
Karaliskās Zinātņu akadēmijas loceklis (kopš 1895),
Zviedrijas Akadēmijas loceklis (kopš 1917).
Izstrādājis Eiropas (īt īpaši Ziemeļeiropas)
senvēstures hronoloģiju, kā arī tioploģijas metodi
arheoloģisko atradumu datēšanā. Kurzemes
literatūras un mākslas biedrības
korespondētājloceklis kopš 1877. gada.
–1864 Rīgā) – garīdznieks, vēsturnieks, pedagogs.
Rīgas kroņa mastu šķirotāja Jāņa Šteinhauera
mazdēls. Studējis teoloģiju Tērbatas universitātē.
No 1814. līdz 1829. gadam mācītājs Jaunpiebalgā
un Rīgā. No 1829. līdz 1849. gadam Vidzemes
guberņas skolu direktors un Rīgas Guberņas
ģimnāzijas direktors, pēc tam pensionējies.
Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes
pētītāju biedrības līdzdibinātājs (1834). Publicējis
pētījumus un avotu krājumus par Baltijas vēsturi
un kultūru. Kurzemes literatūras un mākslas
biedrības biedrs kopš 1823. gada.
1846 Jelgavā) – valsts padomnieks, Kurzemes
litaratūras un mākslas biedrības līdzdibinātājs,
1827–1846 biedrības sekretārs, 1818–1846
Kurzemes provinces muzeja direktors. Studējis
tieslietas un filozofiju Getingenes universitātē.
Bijis Kurzemes hercoga Pētera Bīrona arhivārs,
pēc tam ieņēmis atbildīgus amatus Kurzemes
guberņas pārvaldē. Piedalījies Kurzemes
zemnieku brīvlaišanas sagatavošanā. Pētījis
Baltijas vēsturi, kopā ar K. E. Napjerski izdevis
Vidzemes un Kurzemes rakstnieku un literātu
leksikonu (Allgemeine Schriftsteller- und
Gelehrten-Lexikon, 1827-1832).
1910 Ķīlē) – vācbaltiešu filologs, vēsturnieks, publicists.
Studējis Tērbatas universitātē. No 1849. gada strādājis
par skolotāju Rīgā, pēc tam Tērbatā. No 1856. līdz 1869.
gadam Tērbatas universitātes docētājs, profesors (1858).
1869. gadā Leipcigā publicēja polemisku rakstu
”Vidzemes atbilde Jurijam Samarina kungam”
(Livlädische Antwort an Herrn Juri Samarin), kurā
pausta kultūru cīņas ideja. Raksts kļuva par simbolu
vācbaltiešu attieksmei pret slavofila J. Samarina darbiem,
taču par šo publikāciju K. Širrens tika atlaists no darba
Tērbatas universitātē. K. Širrens devās uz Vāciju, kur no
1874. gada bija Ķīles universitātes profesors un
Vēstures semināra direktors.
vēstures avotu krājumu par Livonijas karu,
savācis ap 80 tūkstošiem dokumentu norakstu
un izvilkumu avotu krājumam par Lielo Ziemeļu
karu (publicēta tikai daļa). Kurzemes literatūras
un mākslas biedrības biedrs kopš 1866. gada.
1832. gadā Ķīlē nodibināta Karla Širrena biedrība,
kas pēc 2. pasaules kara pārcēlusies uz Lineburgu
un darbojas kā vācbaltiešu kultūras biedrība.
1925 Minhenē) – vācbaltiešu botāniķis, Āfrikas
pētnieks. Studējis dabaszinības Heidelbergas,
Minhenes un Berlīnes universitātē. Kopš 1863.
gada kā botānikas speciālists piedalījies vācu
ekspedīcijās Āfrikā. Pētījis Āfrikas, pēc tam arī
Tuvo Austrumu floru, vēsturi un etnogrāfiju. No
1875. līdz 1888. gadam dzīvojis Kairā, kur
nodibinājis Ēģiptes ģeogrāfisko biedrību. 1889.
gadā atgriezies Vācijā, strādājis Berlīnes
Botāniskajā dārzā. Kurzemes literatūras un
mākslas biedrības goda biedrs kopš 1872. gada.
Jau gadu iepriekš biedrības sēdē tika sniegts
pārskats par G. Šveinfurta ģeogrāfiskajiem
atklājumiem Āfrikā, kā arī viņa sastaptajām,
eiropiešiem līdz tam nepazīstamajām ciltīm.
1887 Sanktpēterburgā) – valodnieks. Studējis tieslietas
Tērbatas universitātē, pēc tam pievērsies dažādu valodu
studijām. 1830–1837 Jelgavas ģimnāzijas skolotājs, 1837–1857
virsskolotājs un bibliotekārs Rēveles Guberņas ģimnāzijā.
Igaunijas literārās biedrības līdzdibinātājs, sekretārs un 1856
viceprezidents. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas
korespondētājloceklis (1854) un īstenais loceklis (kopš 1859).
Pētījis somugru valodas. Kurzemes literatūras un mākslas
biedrības biedrs kopš 1839. gada. Iesūtījis biedrībai savus
rakstus par dažādiem valodniecības jautājumiem, tai skaitā
Pēterburgas Zinātņu akadēmijas izdoto darbu “Par tagad
izmirušo krieviņu tautību un valodu Kurzemē” (Über die
Nationalität und die Sprache der jetzt ausgestorbenen
Kreewinen in Kurland).