Akadēmiskais centrsProfesore Aleksandra Rolova - pedagogs un zinātniece
Vēstures zinātņu doktore profesore Aleksandra Rolova dzimusi 1920. gada 16. novembrī ārsta ģimenē Jaroslavļas apgabala Ugļičā, kur viņas vecāki, dzimuši rīdzinieki, bija nokļuvuši Pirmā pasaules kara apstākļos. 1921. gadā ģimene atgriezās Rīgā.
A. Rolovas tēvs, medicīnas zinātņu kandidāts, docents, pazīstams ar nozīmīgiem pētījumiem sirds slimībās, interesējās par teātri, literatūru, mākslu un mūziku. Rolovu ģimenē bieži pulcējās inteliģences pārstāvji. Mājas plašajā bibliotēkā bija grāmatas par vēsturi un mākslu. Arī mazā Aleksandra tika izglītota mūzikā un mākslā. Tādejādi jau kopš agras bērnības A. Rolovas intereses ievirzījās humanitārajā gultnē. Īpaši aizrāva vēsture, un 1939. g. viņa sāka studēt vēsturi Latvijas Universitātē. Šeit viņa klausījās lekcijas pie profesoriem Roberta un Borisa Viperiem. Īpašu vietu studiju procesā ieņēma mākslas vēstures seminārs, ko vadīja profesors B. Vipers, un jau 2. kursā A. Rolova pie viņa izstrādāja studiju darbu.
Otrā pasaules kara sākumā, ģimene evakuējās uz Saratovu, un A. Rolova 1941. gadā turpināja studijas Saratovas Valsts universitātē. Saratovā nebija iespējas turpināt specializāciju mākslas vēsturē, tāpēc A. Rolova uzrakstīja vēstuli Viperiem, kuri šajā laikā dzīvoja Taškentā. Drīz viņa saņēma profesora Borisa Viреrа atbildi, kurā viņš aicināja studenti uz Taškentu, apsolot nodrošināt iespēju specializēties mākslas vēsturē. Viņa, negribēdama atstāt vecākus, tomēr uz Taškentu neaizbrauca. 1942. gadā, kad uz Saratovu tika evakuēta Ļeņingradas Valsts universitāte, A. Rolova iestājās Ļeņingradas Valsts universitātē. Viņa iepazina slavenos zinātniekus J. Tarli, V. Mavrodinu, M. Gukovski, G. Gukovski, J. Joffi. 1944. Gadā, kad Ļeņingradas Valsts universitāte atgriezās Ļeņingradā, A. Rolova, būdama 5. kursa studente, devās līdzi universitātei. Īpaši A. Rolovu aizrāva profesora Matveja Gukovska speckursi un specsemināri renesanses vēsturē. Šis zinātnieks un pedagogs ietekmēja A. Rolovas pievēršanos renesanses vēsturei un atteikšanos no domas specializēties mākslas vēsturē.
Pēc studiju pabeigšanas 1944. gada oktobrī А. Rolova iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes aspirantūrā. Viņas pirmais zinātniskais vadītājs bija jau minētais profesors Matvejs Gukovskis. Taču 1945. gada maijā ģimene atgriezās Rīgā, un A. Rolovai bija jāpariet un neklātienes aspirantūru. Kultūras problēmām veltītā disertācijas tēma tika nomainīta ar Itālijas 16. gs. sociālo, saimniecisko un politisko problemātiku. 1953. gada rudenī Ļeņingradas Valsts universitātē A. Rolova aizstāvēja kandidāta disertāciju par tēmu "Sociāli politiskā cīņa Florencē 1527.-1537. g. un Mediči absolūtisma rašanās". Tajā pirmo reizi tika izvirzīta problēma par absolūtisma veidošanos vienā no Itālijas valstiņām.
Darbs pie kandidāta disertācijas ierosināja A. Rolovu pievērsties 16.-17. gs. Itālijas ekonomiskā pagrimuma problēmai. Dziļāk pētot Florences un visas Toskānas vēsturi, zinātniece ievēroja, ka avoti neapstiprina jau kopš 18. gs. vēsturiskajā literatūrā iesakņojušos uzskatu, ka 16. gs. Itālijas pilsētas un lauki pārdzīvoja pilnīgu un dziļu ekonomisku, sabiedrisku un politisku pagrimumu. Fakti liecināja, ka 16. gs. otrajā pusē Florences rūpniecība piedzīvoja jaunu uzplaukumu, ka florencieši piederēja pie vadošajiem Eiropas finansistiem un tirgotājiem. A. Rolovas pētījumi skāra kā konkrētus 16. gs. Florences sociāli ekonomiskos vēstures aspektus, tā arī kapitālisma ģenēzes un reģionālā absolūtisma teorētiskās problēmas.
Šie ilggadējie pētījumi deva iespēju uzrakstīt un 1974. gadā aizstāvēt doktora disertāciju par tēmu "Florence un Itālijas ekonomiskā pagrimuma problēma (16. gs. otrā puse – 17. gs. sākums)". Šeit A. Rolova uz bagātas avotu bāzes pamata pārliecinoši pierādīja, ka pēc 16. gs. pirmās puses ekonomiskajām grūtībām Florences rūpniecībā gadsimta otrajā pusē pārdzīvoja jaunu, kaut arī īslaicīgu, uzplaukumu, un pagrimums iestājas ne agrāk kā 17. gs. 30. gados. Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas publicēta virkne rakstu (tai skaitā arī Itālijas izdevumos) par konkrētām Florences un Toskānas hercogistes sociāli ekonomiskās vēstures problēmām, par renesanses kultūru, kā arī vairākas recenzijas.
Bez Itālijas sociāli ekonomiskās, politiskās un kultūras vēstures А. Rоlоvu vienlaicīgi interesējusi arī Eiropas viduslaiku kultūras vēsture. Viņas pirmās publikācijas ir par viduslaiku kultūru, un arī vēlāk periodiski parādījās A. Rolovas publikācijas šajā jomā.
A. Rolovas pirmā darba vieta bija Latvijas PSR Centrālais Valsts vēstures arhīvs, bet jau ar 1946. gada 1. septembri sākās viņas pedagoģiskā darba gadu desmiti – viņa sāka strādāt par pasniedzēju Rīgas pedagoģiskajā institūtā. Taču 1954. gadā, likvidējot institūta vēstures fakultāti, šīs fakultātes studenti tika pārskaitīti Latvija Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, un A. Rolova kļuva par universitātes mācību spēku - sākumā kā vecākā pasniedzēja, 1959. gadā - docente, 1978. gadā - profesore. Kad 1975. gadā no Vispārējās vēstures katedras izdalīja Seno un viduslaiku vēstures katedru, profesore A. Rolova kļuva par šīs katedras vadītāju. A. Rolovu kā katedras vadītāju raksturoja atsaucība un prasme nodibināt koleģiālas attiecības ar darba biedriem un vienlaicīgi prasīgums pret tiem.
A. Rolovas pedagoģiskajā darbā centrālo vietu vienmēr ieņēmusi Eiropas viduslaiku vēsture. Viņas speckursi un specsemināri renesanses vēsturē un kultūrā vienmēr radījuši lielu interesi studentu vidū. Profesore A. Rolova lasīja lekcijas viduslaiku vēsturē arī Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, un kā augsti kvalificēta speciāliste viņa lasījusi lekcijas Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, Kaļiņinas un Tartu Valsts universitātēs, tāpat republikas skolotāju kvalifikācijas celšanas pasākumos. А. Rolova ar savu erudīciju, augsto pedagoģiskā un zinātniskā darba meistarību piederēja pie fakultātes un visas universitātes vadošajiem mācību spēkiem. Viņas vadmotīvs darbā ar studentiem bija censties tos ieinteresēt, aizraut, radīt mīlestību pret vēsturi. Studentu vidū augstu tika vērtēta viņas nosvērtība, līdzsvarotā attieksme saskarē ar studentiem. A. Rolova vienmēr mācījusi zinātniskā darba iemaņas, neatlaidību, tieksmi iedziļināties jautājuma būtībā, centusies panākt, lai studenti iemīlētu pašu pētniecības procesu.
Profesore A. Rolova pieder pie vadošajiem 20. gadsimta 60. – 80. gadu padomju vēsturniekiem Itālijas medievistikā. Viņa ir daudzu zinātniski nozīmīgu darbu autore, vairakkārt bijusi oponente disertāciju aizstāvēšanās, bija Tartu Valsts universitātes Vēstures fakultātes Zinātniskās padomes locekle. Savā zinātniskajā darbā viņa vienmēr palika cieši saistīta ar Ļeņingradas zinātniekiem, īpaši ar universitātes mācību spēkiem. Tāpat profesore ilgus gadus uzturēja plašus sakarus zinātniskā darba jomā ar Florences zinātniekiem profesoriem A. Sapori, Р. Меlis, Dž. Spini, kuri arī pētīja attiecīgo problemātiku. Sarakste, publikāciju apmaiņa, tikšanās konferencēs deva iespēju apmainīties domām daudzos jautājumos par Itālijas viduslaiku vēsturi. 1981. gadā A. Rolova tika ievēlēta par Toskānas vēstures biedrības (Deputazione della storia patria per la Toscana) ārzemju locekli. |  |  |
|---|