Pārdomas

Par fiziku “...Dogmatiski pasakām, ka nekas nevar būt lielāks par gaismas ātrumu, un pārstājam domāt. Tas ved strupceļā. Arī kvantu teorijā ir trakas idejas, bet tās ir profesionālas. Piemēram, kvantu fizikā tiek runāts par paralēlām pasaulēm – tā sauktajām Evereta paralēlajām pasaulēm. Pirmajā mirklī tas šķiet kaut kas pilnīgi neaptverams un mistisks. Ja brīdī, kad elektrons var būt divās vietās vienlaikus, kā to apgalvo kvantu mehānika, mēs nomērām, kurā vietā tas atrodas, pasaule šinī brīdī sašķeļas divās pasaulēs. Vienā pasaulē elektrons ir šinī vietā, otrā pasaulē – tanī vietā. Ja konstatējam, ka elektrons ir šinī vietā, mēs nonākam šajā pasaulē. Otra pasaule eksistē, bet mums nav principiālu iespēju tur ieskatīties. Nav iespējams tajā pārlēkt. Tas nozīmē, ka jebkurā brīdī pasaule visās vietās šķeļas paralēlās pasaulēs, un tas koks kļūst ļoti sazarots un ļoti dažāds. Mēs pašlaik esam vienā pasaulē, citā pasaulē mēs varbūt darām pavisam kaut ko citu, bet mums nekad nebūs iespējas paskatīties, kas tur notiek.” _{Tikai ieklausoties, var sadzirdēt pasauli / Mārcis Auziņš ; sarunu vad. Andris Sproģis. - ( Sarunas, gadsimtiem mainoties) //  Millennium. Skats uz Latviju : 2.[grām.].. - Rīga : Madris, 2001. - 58.-71.lpp. : fotogr.} “Patīkami, ka mūsdienās arī sabiedrības interese par to, kas notiek fizikā, atgriežas. Un tā nav tikai interese par sausu fizikas teoriju. Tā ir vēlme saprast, kā mūsu fiziskā pasaule darbojas un kāds tai ir sakars ar ideālo, garīgo pasaule. Par spožu ilustrāciju šadai vispārējai interesei var kalpot Garija Zukava nu jau par bestselleru kļuvusī grāmata ”Dejojošie  Vu Li skolotāji”. Tā ir grāmata par mūsdienu fiziku, ko uzrakstījis filologs ar Hārvarda universitātes diplomu, izteikti humanitāri domājošs autors, kurš uzskata, ka saprast, kā darbojas  ap mums fiziskā līmenī , ir būtiski. Misticismam zinātni nevajag, tāpat  kā zinātnei nevajag misticismu. Taču mums, cilvēkiem, lai saprastu šo pasauli, vajag abus.” _{Tauriņa efekts / Mārcis Auziņš //  Klubs. - ISSN 1407-1649. - Nr.6 (2011, jūn.), 18.-[19.]lpp. : il.} “Vēlos pieminēt savu labu kolēģi, ļoti lielu savu autoritāti, kurš diemžēl pirms gada mira, Bērklija universitātes profesoru Čārlzu Taunsu (Charles H. Townes, 1915–2015). Pirms kādiem gadiem, kad pusgadu strādāju Bērklijā, sagadījās, ka mans kabinets bija tieši blakus profesora Taunsa kabinetam. Tā kā es viņu diezgan sen pazinu, mēs samērā bieži tikāmies un sarunājāmies. Taunss katru rītu ļoti agri nāca uz darbu, bieži vien agrāk par mani, bet es parasti nāku stipri agri. Vienā no šādām reizēm es viņam jautāju: “Profesor, jūs joprojām tik agri katru rītu nākat uz darbu,” nepasakot skaļi, ka viņš to dara deviņdesmit astoņos gados. Vispirms viņš man teica: “Jaunais cilvēk,” kas, protams, mani ļoti iepriecināja. Un tad pabeidza: “Jaunais cilvēk, es nenāku katru dienu strādāt, es nāku priecāties par fiziku un baudīt to.” Un to teica cilvēks, kuram tobrīd bija deviņdesmit astoņi gadi”. _{Auziņš, Mārcis.  Ir nepieciešama atklāsme : [saruna ar Latvijas Universitātes rektoru, Eksperimentālās fizikas katedras vadītāju, prof., kristieti] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Laura Ceļmale -    Bibliogr. parindēs: 22.lpp. //  Svētdienas Rīts. - ISSN 1407-964X. - Nr.12 (2015, dec.), 12.-15., 22.lpp. : ģīm.}   Par zinātni “Ja esmu aizrāvies ar kādu zinātnes problēmu, spēju ar to nodarboties četrpadsmit piecpadsmit stundas dienā, un man nešķiet, ka būtu pārstrādājies. Es vienkarši daru to, kas man patīk.” _{Akadēmiķis Auziņš rektora mantijā : [par Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu] / Anita Bormane ; tekstā stāsta M. Auziņš, dzīvesbiedre Dzintra Auziņa //  Latvijas Avīze. - (Piel. Mājas viesis) - Nr.272 (2007, 5.okt.), [10.]-13.lpp. : ģīm.} “Man patīk lasīt lekcijas, tas man sagādā prieku, un man šķiet, ka studentiem tas ir interesanti. Ilgus gadus man pirmā ir bijusi pētniecība, zinātne, bet lekcijas – kaut kas, kas piederas pie lietas: ja es esmu uzzinājis un izpratis ko jaunu, gribu par to pastāstīt citiem. Man ir prieks par atklājumu, un es gribu dalīties savā priekā, jo varbūt kādam tas arī dod prieku, zinības un iedvesmu”. _{Akadēmiķis Auziņš rektora mantijā : [par Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu] / Anita Bormane ; tekstā stāsta M. Auziņš, dzīvesbiedre Dzintra Auziņa //  Latvijas Avīze. - (Piel. Mājas viesis) - Nr.272 (2007, 5.okt.), [10.]-13.lpp. : ģīm.} “Lekciju lasīšana un darbs ar studentiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, piemēram Kalifornijas Universitātē Berklijā, man vienmēr šķitis ļoti iedvesmojošs un nozīmīgs, ļāvis būt negrozāmam optimistam un saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi. Es ļoti ceru, ka manas lekcijas iedvesmo un uzrunā jauniešus studēt un izprast fiziku, fundamentālāko no zinātnēm. Un, galvenais, būt par mācībspēku ir privilēģija, kas ļauj izjust gandarījumu un lepnumu par saviem studentiem, kas dzīvē daudz sasnieguši.” _{Mārcis Auziņš: planšetdatorā atrodas puse manas dzīves : [par dzīvesstilu : stāsta Latvijas Universitātes rektors prof.] / Mārcis Auziņš ; materiāla sagat. Laura Blumberga //  Privātā Dzīve. - ISSN 1407-4311 - Nr.1 (2013, 2./7.janv.), 26.-27.lpp. : ģīm.} “Ričards Feimans ļoti slavens amerikāņu fiziķis, Nobeļa prēmijas laureāts, tagad jau miris, teica, kāpēc viņam patīk būt universitātes pasniedzējam. Viņš paskaidroja: “Ja es strādātu kādā institūtā, man teiktu – tu esi Nobela prēmijas laureāts, tev jāsēž pie sava rakstāmgalda un jāģenerē idejas. Bet, ja idejas nenāk galvā, es varu sēdēt vienu, divus mēnešus, pat gadu, un man sāk rasties neērtības sajūta, jo par ko gan man maksā naudu. Bet , ja esmu pasniedzējs un man pašlaik nav ideju, es tomēr kaut ko mācu studentiem. Jo ir zināšanas un pieredze, ko iespējams nodot jaunajai paaudzei. Tā rezultātā arī var ienākt prātā kāda fizikāla ideja, ja pēkšņi kāds students ko pajautā. Kā jebkura normāla savstarpēja cilvēku saskarsme, tā kaut ko dod abpusēji.” _{Tikai ieklausoties, var sadzirdēt pasauli / Mārcis Auziņš ; sarunu vad. Andris Sproģis. - ( Sarunas, gadsimtiem mainoties) //  Millennium. Skats uz Latviju : 2.[grām.].. - Rīga : Madris, 2001. - 58.-71.lpp. : fotogr.} “Cilvēkiem, kas nav saistīti ar dabas zinātni, nereti ir maldīgs priekšstats par zinātnes atklājumiem. Viņi domā, ka fiziķis paņem formulu un tik ilgi to pārveido, kamēr izdomā kaut ko jaunu. Īstenībā šādi neko jaunu izgudrot nevar. Pārveidot jau esošu formulu ir tas pats, kas jau noformulētu domu izteikt citiem vārdiem. Mākslā ir svarīgi ne vien tas, ko tu pasaki, bet arī kā tu to pasaki. Tomēr gan mākslā, gan zinātnē jauna doma nav tas, ka tu sen zināmu patiesību pasaki citiem vārdiem. Sākumā tu satver kādu ideju, kādu pieņēmumu, tu intensīvi par to domā, pa starpām tu dari arī citas lietas, līdz vienā brīdī kaut kas noklikšķ, un pēkšņi sīkie gabaliņi ir salikušies vienotā veselumā, kopainā. Domāju, jaunrades process mākslā un zinātnē ir diezgan līdzīgs. Man bija labs draugs, nu jau nelaiķis, Ēriks Ceļdoms, mūziķis, komponists. Mēs ar viņu daudz bijām domājuši un runājuši par to, kā veidojas tā īpašā sajūta, pacēlums, kulminācija, kad tu pēkšņi zini: jā, tagad ir! Ēriks teica, ka viņam pabeigtības sajūta rodoties brīdī, kad viņš dzird savu skaņdarbu koncertā vai radio. Man, profesionāli strādājot fizikā, pabeigtības sajūta ir tad, kad ideja, kas man radusies, ir noformulēta rakstā vai grāmatā. Tiesa, man ik reizes ir vajadzīga zināma piespiešanās, lai uzrakstītu to, ko esmu sapratis. Īstais pacēlums man ir brīdī, kad visā neaptveramajā tēžu un formulu haosā tu sāc saskatīt sistēmu un tad pēkšņi ieraugi, kā viss saliekas harmoniskā ainā, un tu vari iesaukties: tagad es saprotu, kā tas ir! Protams, lielajā zinātnē ir svarīgi, lai tu būtu pirmais. Taču tīri cilvēciski šādā atklāsmes brīdī nav svarīgi, vai tu esi pirmais vai vienpadsmitais, jo sajūta, ka tu beidzot redzi kopainu, – tā ir fantastiska. Domāju, ka līdzīgi ir arī mākslā. Pēdējie triepieni, beigu akords, punkts – un sajūta: jā, tas ir noticis. Nu vairs nav ne ko pielikt, ne ko atņemt. ” _{Ieraudzīt kopainu : [par bērnību, izglītību, skolotājiem un zinātnisko atklāsmi : stāsta fiziķis, Latvijas Universitātes rektors, prof.] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Vija Beinerte. //  Mājas Viesis. - ISSN 1691-0931. - Nr.11 (2014, 6./19.jūn.), 32.-35.lpp. : ģīm. ; Nr.12 (2014, 20.jūn./3.jūl.), [26.-29.]lpp. - ar nos.: Dalīties priekā.}   Par pedagoģiju “Universitāte , uzaudzējusi muskuļu masu, ir spējīga izmantot visu savu kapacitāti, lai uzlabotu studiju programmu kvalitāti; lai nopietni attīstītu zinātni; lai piesaistītu specīgākos profesorus un pētniekus. Iespējams , mums vajadzētu arī domāt par speciālistu pieaicināšu no citām valstīm. Ļoti aktīvi jādarbojas, lai tie latvieši (augsta ranga speciālisti), kas izklīduši pasaulē, atgrieztos mājās. Daļēji process jau ir sācies. Cienījami profesori no Rietumiem un jauni cilvēki, kas izcilās augstskolās ieguvuši doktora grādu, atgriežas LU, lai sāktu savas profesionālās gaitas. Tāpēc es negribu runāt lozungos, solot revolūciju. Šis ir tikai loģisks process, kas jāturpina, izvirzot jaunus mērķus un prioritātes - atbilstoši situācijai”. _{Rektors ar dzimtas akmeni kabinetā : [saruna ar jaunievēlēto Latvijas Universitātes rektoru] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Iveta Mediņa, Jānis Āboltiņš ; ar bij. Latvijas Universitātes rektoru Jura Zaķa, Ivara Lāča un Latvijas Universitātes Stud. padomes priekšsēd. Vitas Dukas koment. //  Rīgas Balss. - Nr.21 (2007, 24.maijs), 14.-17.lpp. : ģīm.}   Par grāmatu baudīšanu ”Katram no mums ir grāmatas, kas mūs ir ietekmējušas dziļāk nekā ikdienas lasāmviela. Man viena no tādām, ja ne pati mīļākā, ir Roberta Pirsiga grāmata “Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla”.  Roberts Pirsigs savā dzīvē ir uzrakstījis tikai divas grāmatas, jo autors raksta tikai par to, ko patiešām domā un jūt. Vismaz okeāna otrā pusē nereti gadās, ka pēc pirmajiem panākumiem, pēc labas pirmās grāmatas iznākšanas parādās daudz ļoti viduvēju grāmatu, kuru uzrakstīšanas vienīgais motīvs, kā man šķiet, ir bijusi vēlme nopelnīt. Bet ir reti un tāpēc īpaši izņēmumi, kad grāmatu rakstīšana nerārvēršas biznesā. Nu, piemēram, Selindžers un arī Pirsigs šim kārdinājumam nepadevās. Arī tad, kad bija gūta slava un panākumi, viņi nemēģināja vienkarši nopelnīt.” _{Zudušos laikus nemeklējot : [par dzīves piepildījuma kvalitāti un kvantitāti] / Mārcis Auziņš ; ar de Niss il. //  Klubs. - ISSN 1407-1649. - Nr.12 (2013, dec.), 24.-[25.]lpp. : ģīm., il.}   Par kamīna burvību “Kad ir brīvs laiks un man nekur nav jādodas, vislabprātāk izvēlos zvilnēt klubkrēslā un lasīt grāmatu. Un to vienmēr daru pie kamīna. Dzīvā uguns ir kaut kas tāds, kas mani fascinē, - kaut kas neizskaidrojams un hipnotizējošs. Šķiet, kā mājās grāmatas nekur citur neesmu lasījis kā vien pie kamīna. Protams, dubults prieks tam ir aukstās ziemās - aiz loga sals, baltas kupenas, bet man rokās grāmata un kamīns ir iekurināts. Kas var būt labāks?” _{Mārcis Auziņš: planšetdatorā atrodas puse manas dzīves : [par dzīvesstilu : stāsta Latvijas Universitātes rektors prof.] / Mārcis Auziņš ; materiāla sagat. Laura Blumberga //  Privātā Dzīve. - ISSN 1407-4311 - Nr.1 (2013, 2./7.janv.), 26.-27.lpp. : ģīm.}   Par labas kvalitātes mūziku “Lai baudītu mūziku, vissvarīgākā lieta ir kvalitatīva mūzikas sistēma. Esmu iecienījis klausīties gan plates, gan CD diskus. Tie, kas klausās plates, noteikti zina, ka tām ir sava burvīga un neatkārtojamā skaņas specifika, ko, starp citu, pa īstam var izbaudīt tikai uz labas mūzikas sistēmas. Labas kvalitātes mūzika man personīgi ir svarīga lieta, jo tā savā veidā ļauj atpūsties un atslēgties no ikdienas skrējiena un stresa situācijām. Esmu iecienījis džezu, etnisku un klasisko mūziku - Mocarta Rekviēms un Baha Mateja pasija manā sirdī ieņem īpašu vietu. Un, lai klausītos tādus skaņdarbus kā šie, to var darīt tikai kvalitatīvā izpildījumā. Sliktas kvalitātes veidā laba mūzika nav uztverama.” _{Mārcis Auziņš: planšetdatorā atrodas puse manas dzīves : [par dzīvesstilu : stāsta Latvijas Universitātes rektors prof.] / Mārcis Auziņš ; materiāla sagat. Laura Blumberga //  Privātā Dzīve. - ISSN 1407-4311 - Nr.1 (2013, 2./7.janv.), 26.-27.lpp. : ģīm.}   Par tēju “Esmu tējas cienītājs. tas nācis no tā laika, kad pusgadu dzīvoju Pekinā. No ķīniešiem esmu iemācījies, kā pareizi dzert tēju un kā baudīt patiešām labu tēju. Noteikti jāpiebilst, ka ar jēdzienu laba tēja nesaprot papīra maisiņu, kas iemērcēts karstā ūdenī. Lai to pareizi sagatavotu, jārēķinās ar diezgan sarežģītu un laikietilpīgu procesu. Un tieši šā iemesla dēļ birojos un pieņemšanās reti kad savā priekšā ieraudzīsit tēju, tā visdrīzāk būs kafija, jo to salīdzinoši pareizi uzvarīt ir vienkārši. Labas tējas pagatavošana prasa gan laiku, gan zināšanas. Tam nepieciešami arī speciāli trauki. Ja man ir vairāk nekā piecpadsmit minūšu, mēdzu sev pagatavot tēju arī darbdienas vidū. Un ziniet, šie it kā šķietamie sīkumi - laba tēja un pareizi trauki - ir gana svarīga manas ikdienas sastāvdaļa”. _{Mārcis Auziņš: planšetdatorā atrodas puse manas dzīves : [par dzīvesstilu : stāsta Latvijas Universitātes rektors prof.] / Mārcis Auziņš ; materiāla sagat. Laura Blumberga //  Privātā Dzīve. - ISSN 1407-4311 - Nr.1 (2013, 2./7.janv.), 26.-27.lpp. : ģīm.}   Par “iekšējo klusumu” “Lai es varētu iegūt iekšēju mieru, kas ir nepieciešams gan zinātnes ideju radīšanai, gan arī mākslas baudīšanai, man ir vajadzīgs klusums. Iekšējs klusums. Tas var rasties gan vienatnē, gan arī pūlī, taču tad tiem jābūt nepazīstamiem cilvēkiem, kas tev ir apkārt. Man ir viena mīļa kafejnīca – “Starbucks” Sanfrancisko centrā. Tur ir stikla stūris un galdiņš puslokā, tu sēdi ar skatu uz vienu no Sanfrancisko galvenajām ielām – Mārketstrītu, kas ir centrālā darījumu iela, apkārt ir cilvēki, tu esi pūļa vidū, taču sajūta tāda, it kā tu būtu viens pats. Māksla arvien ir bijusi tas komponents, kas man ir ne vien interesants, bet arī nepieciešams. Domāju, ka mākslas un zinātnes saistība ir ļoti dziļa. Fiziķi ir dažādi. Vieni grib nodarboties ar pašiem fundamentālākajiem jautājumiem: kā šī pasaule ir uzbūvēta, kā tā funkcionē? Otri grib nodarboties ar ļoti praktiskām lietām, piemēram: kā optimizēt kristālu audzēšanas iekārtu, lai izveidotu pusvadītāju rūpniecībai nepieciešamos silīcija kristālus? Es esmu no tiem, kas grib absolūti fundamentālo, grib saprast, kā šī pasaule eksistē, kāpēc tā ir tāda un ne citāda. Šā tipa fiziķu darbībā filozofijai arvien bijusi svarīga nozīme. Iespējams, ka tas, kas reiz notika ar mani Aizrobežu mākslas muzejā, noteica manu izvēli. Un tāpēc muzeji mani pievelk atkal un atkal. Tas man rada dvēseles komfortu. Klusums man ir nepieciešams ne tik daudz ārējs, cik iekšējs. Prasme sevi sakārtot – tā ir ļoti nopietna lieta. Esmu izmēģinājis pasaulē pārbaudītu metodi – dažus gadus regulāri gulējis uz psihoanalītiķa dīvāna. Tobrīd tas man bija svarīgi, profesionāls un gudrs skats no malas palīdz labāk izprast sevi. Regulāri praktizēju meditāciju. Nevis šad tad, bet gadiem ilgi, neizlaižot nevienu dienu. Tas ir kā mentāls treniņš. Var teikt – trenažieru zāle apziņai.” _{Ieraudzīt kopainu : [par bērnību, izglītību, skolotājiem un zinātnisko atklāsmi : stāsta fiziķis, Latvijas Universitātes rektors, prof.] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Vija Beinerte. //  Mājas Viesis. - ISSN 1691-0931. - Nr.11 (2014, 6./19.jūn.), 32.-35.lpp. : ģīm. ; Nr.12 (2014, 20.jūn./3.jūl.), [26.-29.]lpp. - ar nos.: Dalīties priekā.}   Par “rīdzinieka pavasari” “Darba sparam un dzīves garšai man ir vajadzīga saules gaisma. Kad tā spīd, pavisam cits skats uz dzīvi. Mūsu senči te it dzīvojuši tik sen, ka jūra jau ir mūsu gēnos. Tikai retajam latvietiem ir māja ar skatu uz jūru, bet diez vai ir daudz tādu, kuri teiktu, ka šāds skats viņus neiedvesmo… Kas vēl notiek manā ideālajā pavasarī?  Gribētos vairāk  staigāt pa Latviju kājām. Mani paziņu paziņas reiz bija apņēmušies ar kājām noiet visu Latvijas Baltijas jūras piekrasti. Skan romantiski, vai nē? Apzinos, ka realitātē to nav tik viegli izdarīt. Ne visur krasts ir kā Pierīgas jūrmalā, skaistas baltas smiltis, kas tuvāk jūrai, ūdens apskalotas, veido cieto un viegli ejamo taku. Nerunājot nemaz par piekrastes akmeņaino dalū, kas iešanai nav viegla. Tomēr apcerīgi un skaisti. Vēl man gribētos, lai Latvijā būtu daudz vairāk dabas taku. Kā jau slinkam pilsētniekam, kurš iešanu dabā grib padarīt maksimāli komfortablu, mana ideālā taka būtu tāda, kur es varu piebraukt ar savu autiņu, to ērti noparkot, tad uzaut kājās savus turista zābakus, kādas trīs četras piecas stundas baudīt mežonīgu dabu, ejot pa skaisti iezīmētu taku, kas veido lielu apli (vārdam aplis šeit ir būtiska nozīme), lai varu atnākt atpakaļ pie sava autiņa., pārtapt pilsētniekā, iekāpjot ērtās sandalēs, un doties mājās. Droši vien vēl pa ceļam piestājot kādā mājīgā ceļmalas krodziņā un ieturot gardu maltīti. Vai nav ideāla pavasara diena.” _{Rīdzinieka pavasaris : [par gadalaiku uztveri] / Mārcis Auziņš //  Klubs - Nr.4 (2012, apr.), 28.-[29].lpp. : ģīm.}   “Zudušos laikus nemeklējot” “Atceros savu kolēģi, fiziķi Robertu Damburgu. Tagad jau nelaiķi, bet kādreiz vienu no Latvijas vislabākiem, pasaulē visvairāk citētajiem un pazīstamajiem zinātniekiem. Roberts piederēja tai zinātnieku paaudzei, kas dzīvē paguva teju visu. Tā bija paaudze, kas piederēja pasaules zinātnes elitei. Kam bija laiks gan būt izciliem fizikā, gan atradās brīdis garām un nesteidzīgām sarunām. Bija laiks  vasarās kāpt kalnos vai braukt ar plostiem straujāskalnu upēm. Viņiem piederēja īpaša māksla dzīvot saskaņā ar sevi. Mūsu garajās sarunās Roberts man mēdza teikt: nu, ko vēl varu pagūt uzrakstīt dažus desmitus rakstu. Labus rakstus, nebūs kauns rādīt kolēģiem un, ko publicētu vadošie pasaules zinātnes žurnāli. Taču tie būs tādi meinstrīma raksti, kas labi izskatīsies CV, bet ne vairāk … Roberts vēlējās piedāvāt pasaulei nevis daudz vidusmēra, bet vismaz vienu pilnīgi traku ideju. Un viņam tāda bija! Viņš visus savas dzīves pēdējos gadus ar to cītīgi nodarbojās. … Viņš savas dzīves pēdējos gadus dzīvoja par visiem simts procentiem un vismaz mēģināja izdarīt kaut ko lielu. Darīja to nevis naudas vai slavas dēļ, bet tāpēc, ka saskatīja tajā dziļāku jēgu. Šo viņa mieru un nosvērtību es atcerēšos visu mūžu. Bet, lai nonāktu pie šādas sapratnes arī savā dzīvē, ir svarīgi ik pa brīdim nedaudz apstāties un nopauzēt...” _{Zudušos laikus nemeklējot : [par dzīves piepildījuma kvalitāti un kvantitāti] / Mārcis Auziņš ; ar de Niss il. //  Klubs. - ISSN 1407-1649. - Nr.12 (2013, dec.), 24.-[25.]lpp. : ģīm., il.}   Par “lēnuma slavinājumu” “Pirms kādiem gadiem par katra dzīves mirkļa nozīmību man atgādināja liels uzraksts, kas bija novietots virs Dienvidkorejas Kodolpētniecības centra ieejas: “Vakardiena pieder vēsturei, nākotne ir neziņā tīta, šodiena ir dāvana, kas mums dota”. Šī diena mums ir jāizbauda. Līdzīgas asociācijas man radās Taivānas Nacionālajā universitātē Taipejā, klausoties stāstu par vienu no šīs universitātes rektoriem Fu Szunienu, kas to vadīja pēc Otrā pasaules kara. Viņam piederot izteiciens: “Jums ir jāpatur prātā, ka diennaktī ir tikai divdesmit stundas. Četras stundas katru dienu ir jārezervē pārdomām un meditācijai.”” _{Auziņš, Mārcis.  Lēnuma slavinājums : [par laika trūkumu ikdienā] / Mārcis Auziņš ; ar de Nisa zīm. //  Klubs. - ISSN 1407-1649. - Nr.4 (2011, apr.), 16.lpp. : ģīm., zīm.}   Par meditāciju “Man rakstīšanas process vienmēr ir sagādājis piepūli, bet tas ir jādara, jo jāpublicējas augsta līmeņa zinātniskos žurnālos, citādi neviens neuzzinās, ka esi kaut ko izdarījis. Bet mani eiforija pārņem tad, kad viss saliekas kopīgā ainā un saprotu, kā tās lietas notiek, kad haotiskā pasaule sastājas sistēmā. Mans angļu kolēģis teica: kad tu kaut ko jaunu fizkā atklāj, deviņdesmit procentos konstatē, ka kāds to ir atklājis pirms tevis. Bet tas ir jauki, jo eiforija nekļūst mazāka. Ar ko tas līdzinās vai nelīdzinās meditācijai? Arī meditācijā ieraugām kopainu, bet ir ļoti atšķirīgi veidi, kā tas tiek darīts. Man kā fiziķim ir interesanti nodarboties ar abām lietām, jo fizikā es analizējot varu likt kopā «ķieģelīšus» un saprast, kas iznāks. Kad runājam par paplašināto apziņu, detaļas nav svarīgas, pēkšņi saproti, kāda ir kopaina. Tas ļauj sajusties labāk, kā daļai no šīs pasaules, nevis kā ego Mārcim, pēc kura stabules neviens nedanco. Meditācijā ir vingrinājums, kad elpa iziet divdesmit centimetrus ārpus ķermeņa. Tad saproti, ka fiziskā robeža - es esmu Mārcis - sāk izzust. Tad elpa ir, bet elpotāja vairs nav. Izstāstīšu vēl kādu stāstu. «Rīgas biržā» bija poļu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Ļeha Maļevska izstādes atklāšana. Redzu, ka uz sienas tiek rādīta Pītera Brēgela glezna un cilvēki tajā kustas. Maļevskis stāstīja, kā viņš šo darbu veidojis. Atradis atbilstošu peizāžu, savedis skolēnus, nostādījis tāpat kā gleznā, ar fotogrāfu pētījuši, no kuras puses, ar kādu objektīvu bildēt. Vēlāk studijā sapratis, ka nav sanācis ne tuvu tā, kā gleznā. Viņš uzaicināja fiziķus, lai analizē Brēgela gleznu, lai pasaka, kur stāvēja mākslinieks, kad gleznoja. Viņi pateica, ka mākslinieks ir stāvējis septiņos punktos uzreiz, tā zīmēta no septiņiem dažādiem skatu punktiem ar dažādiem dziļuma asumiem. Arī viņš uztaisīja savu darbu no septiņiem skatu punktiem un samontēja, un tur ir viss - maģija, noslēpumainība un neatšķiras no Brēgela bildes. Kāpēc es to stāstu? Ja jums ir viens skatu punkts, jūs ne štrunta neieraudzīsiet. Ja ir daudzi skatu punkti, tad pasauli sajūtat visās niansēs, arī mistiskā sajūtā. Tas ļauj pasauli uztvert krāsaināk. Un varbūt liriķa un fiziķa pozīcija ir tie skatu punkti, ko salikt kopā, un tie vairs nav karojoši. Vairs neesam tik ortodoksālās pozīcijās” _{Auziņš, Mārcis. PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Meditācija: kad satiekas fiziskā un garīgā pasaule,  Praktiskā astroloģija. 18.08.2017. Tiešsaiste [skatīta 02.10.2017.]. Pieejams: http://nra.lv/horoskopi/219447-praktiska-astrologija-meditacija-kad-satiekas-fiziska-un-gariga-pasaule.htm}