Biogrāfija

Bērnība

“Mēs visi nākam no savas bērnības pagalmiem vai sētām,” saka Mārcis Auziņš [1].

Mārcis Auziņš dzimis 1956. gada 11. janvārī Rīgā. Viņš ir īsts Rīgas puika, visu bērnību pavadīja pilsētas centrā. 2011. gada žurnālā “Klubs” iznāk M. Auziņa raksts “Tad uz veco vietu ...”. Tajā ar īpašu mīlestību viņš stāsta par bērnības gadiem, par saviem vecākiem, par māju Maiznīcas ielā, kur viņš dzīvoja, par bērnības draugiem un kaimiņiem.

“Mana bērnība pagājusi gandrīz pašā pilsētas centrā – lielā daudzstāvu mājā, kura atrodas mazajā Maiznīcas ieliņā starp Brīvības un Miera ielu. Mājas priekšā ir milzīgs pagalms ar iekoptām puķu dobēm – vismaz 50. gadu vidū tās tur bija. Varu iedomāties, ka tieši tāda izskatījās arī pirmskara Rīga. Pie pagalma vārtiem bija iespiedies viens mazāks namiņš, kur tolaik dzīvoja sētniece (tagad man šķiet, ka viņa šajā atbildīgajā amatā strādāja jau kopš brīvvalsts laikiem). Sētniece katru vakaru aizslēdza abus pagalma vārtus. Ja kāds atgriezās mājās naktī, viņa ikreiz cēlās augšā un laida šo cilvēku iekšā. Katru pavasari visi sētas bērni kopā ar sētnieci balsināja betona stabiņus, kas bija savienoti ar resnām dzelzs ķēdēm. Tā bija ļoti idilliska atmosfēra ..." [1].

 

Skolas gadi

Tie gadi Mārcim Auziņam atmiņā palikuši kā skaists laiks. Viņš mācījies Rīgas 49. vidusskolā ar pastiprinātu ķīmijas novirzienu. Skolā M. Auziņam ļoti patika dabas zinātņu priekšmeti, vienmēr padevusies fizika. 2007. gada intervijā “Rektors ar dzimtas akmeni kabinetā” M. Auziņš, atbildot uz jautājumu par skolas un skolotāju iespaidu viņa dzīvē, atceras skolotājus, kuriem viņš “visvairāk var pateikties par to, kur tagad ir”. Īpaša nozīme skolas gados bija fizikas skolotājam Lūsiņam [3].

“Visspilgtāk atceros matemātikas skolotāju Jostsonu. Viņš bija unikāla personība un liels Rīgas “Dinamo” fans .

Arvien atceros skolotāju Kārli Buku. Viņš bija mans klases audzinātājs un angļu valodas skolotājs. Ir kāda epizode, ko vienmēr atceros ar zināmu neērtības sajūtu. Bija klases vakars ar loteriju, katrs mēs tai kaut ko nelielu bijām atnesuši. Un, kā es pēc tam tikai sapratu, biju izvilcis skolotāja Buka atnestās atklātnes ar pasaules mākslas muzeju šedevriem. Pat nepamanīju, kurā brīdī atklātnes tika aplietas ar morsu. Atceros tikai, kā skolotājs Buks tās cītīgi tīrīja. Sapratu, ka viņam ļoti sāpēja sirds. It kā sīka epizode, bet neērtības sajūta uz visu mūžu. Ja tas būtu kāds cits, sen jau viss būtu aizmirsies. Bet tas bija skolotājs Buks.

Fiziku mācīja skolotājs Lūsiņš – izcili labs pedagogs. Par to liecina kaut vai tas, cik bieži viņa skolēni (un to skaitā arī es) uzvarēja gan Latvijas, gan PSRS jauno fiziķu olimpiādēs. Acīmredzot tieši šiem skolotājiem visvairāk varu pateikties par to, kur tagad esmu” [3].

Profesijas izvēle

Kopš 8. klases līdz pat vidusskolas izlaidumam M. Auziņš bija Latvijas absolūtais fizikas olimpiāžu uzvarētājs, piedalījās arī vissavienības fizikas olimpiādēs.  Un bija skaidrs, ka pēc skolas  beigšanas viņš grib nodarboties ar fiziku.

Par profesijas izvēli M. Auziņš izsakās sekojoši: - “… Ugunsdzēsējs vai mākslinieks man nekad nebija alternatīva. Kaut gan ir arī paradoksāla epizode, ko atceros itin bieži. Gāju staigāt pa Vecrīgu, bija pavasaris, un pēkšņi man radās sajūta, ka gribu aiziet uz kādu muzeju. Pirms tam uz muzejiem mūs veda no skolas, tas vienmēr bija obligāti, tāpēc garlaicīgi. Bet te pēkšņi – iekšēja vajadzība. Tuvumā bija Aizrobežu mākslas muzejs, turp arī devos. Un tad notika tas, kas ik pa laikam arī tagad ar mani notiek muzejos. Tu staigā, skaties, līdz pamazām tevī iekšā kaut kas nomierinās, un pēkšņi tu patiešām esi muzejā, nevis rītdienas sapulcē vai vakardienas pārrunās. Un tanī brīdī tevī kaut kas atveras, un tu ieraugi visu citādi nekā pirms tam.

Pēc amata pienākumiem man tagad ik pa laikam jāiet uz visādiem publiskiem pasākumiem, pirmizrādēm, arī uz izstāžu atklāšanām. Apkārt ir cilvēki, sarunas, kņada. Daudz paziņu. Tādās reizēs man parasti neizdodas piedzīvot mākslas brīnumu. Es vienkārši nespēju ieraudzīt un sajust to, ko mākslinieks gribējis pateikt. Man, lai es uztvertu ekspozīciju, līdzās var būt tikai kāds ļoti tuvs cilvēks. Ideāli – ja muzeja zālē vispār nav cilvēku. Nesen es biju Romā uz kādu ar universitāšu administrāciju saistītu konferenci. Itāliešu kollēgas noorganizēja, ka mēs varam ieiet Siksta kapelā, kad muzejs ir apmeklētājiem slēgts. Izstaigāju Rafaēla istabas, pasēdēju kapelā. Es pat nebiju tur viens, tomēr sajūta bija absolūti atšķirīga. Citāda. To grūti vārdos raksturot.

Reizēm domāju, kā būtu, ja zvaigznes būtu salikušās citādi, ja tobrīd Aizrobežu mākslas muzejā man līdzās būtu gadījies kāds profesionālis. Piemēram, mūsu mākslas skolotāja. Viņa mums bija ļoti interesanta, ar Mākslas akadēmijas diplomu. Reiz viņa mākslas stundā pienāca pie mana darba, kurā attēlotais priekšmets īpaši nelīdzinājās vāzei, paņēma no manis otu – divi triepieni – un pēkšņi redzi, ka iznākusi gandrīz pie sienas liekama bilde. Viņa nebija vienkārši skolotāja, viņa spēja iedvesmot. Ja kāds būtu man tuvāk nekā skolotājs Lūsiņš, kas mācīja fiziku, varbūt no manis būtu sanācis kas cits, jo dalījums fiziķos un liriķos man vienmēr ir šķitis nosacīts un pat aplams. Ik pa brīdim par to domāju. Varbūt es nebūtu fiziķis, bet vēsturnieks vai filozofs” [2].

Studiju gadi Latvijas Valsts Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē (1974. -1979.)

1976. gadā Fizikas un matemātikas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs docents Ojārs Šmits pierunāja M. Auziņu pievērsties optikai un spektroskopijai, pielietojot lazerus. Šo izvēli M. Auziņš nekad nav nožēlojis. Jau 1979. gada diplomdarbā tika iegūti rezultāti ar pasaulē atzītu novitāti: reālā laikā novērots, kā ar gaismu iztukšotas molekulas atgriežas līdzsvara stāvoklī. Diplomdarba rezultāts tiek publicēts tolaik prestižākajā PSRS žurnālā “Письма в ЖЭТФ” [4].    

M. Auziņam studiju gados  LU bija ļoti izteikta sabiedriskā un radošā dzīve. Studenti brauca uz celtnieku vienībām, dziedāja, dejoja, spēlēja teātri.  Ļoti populāri bija dažādi tūrisma pasākumi.

“Katru pavasari braucām ar kanoe laiviņām. Ar laivām izbraukājām visu Padomju Savienību. Atceros, kā Karpatos laidām pa straujo Čeremošu. Trāpījāmies tur pēc mežonīga vētru perioda, kad upē bija neredzēti augsts ūdens līmenis un sagāzti koki – tas bija ļoti ekstremāls pasākums... Gājām garos pārgājienos ar slēpēm pa Kaukāza kalniem. Ļoti dīvainas izjūtas, kad tu pēc vairākām dienām beidzot nonāc mazītiņā kalnu ciematiņā, kas faktiski ir atrauts no ārpasaules.

Bija arī Studentu teātris, kuru toreiz vadīja režisors un dramaturgs Ārijs Geikins. Savā ziņā šis bija tāds dumpīgs laiks. Es to nesauktu par izteikti disidentisku teātri, tomēr dažreiz gadījās arī nopietnas problēmas, kad savu interesi par iestudējumiem izrādīja universitātes partijas komiteja. Ar Studentu teātri daudz braukājām arī pa Latviju. Tu ierodies kādā lauku kultūras namā un redzi – cilvēki ar autobusiem ir braukuši no visiem tuvākajiem rajoniem un pietrūkst pat biļešu, ko pārdot, jo zāle ir pārpildīta.

Universitātē “fizmati” bija un ir lustīgākā fakultāte. Slaveno “fizmatu” dienu laikā administratīvā dzīve Raiņa bulvārī 19 bija burtiski paralizēta, jo visa cunfte rīkoja jautrus un skaļus pasākumus. Toreiz uz vairākām dienām visa ēka praktiski bija nodota “fizmatu” rīcībā. Kopš tiem laikiem šī tradīcija turpinās. Kaut arī tagad fakultāte ir sadalīta pa dažādām Rīgas vietām, pasākumi vienalga ir ļoti krāšņi.

Studiju gados strādāju arī celtnieku vienībās. Tas bija fantastisks pasākums! Atceros, ka būvējām ceļa pārvadu pie “Sēnītes”, cēlām māju Krimuldas izmēģinājumu stacijā. Vienu vasaru strādājām Zvejniekciemā. Toreiz pa kluso ar zvejniekiem naktī gājām jūrā un nopelnījām sev zivis, kuras kopā ar vietējām meitenēm kūpinājām. Skaistas bija šīs vasaras” [3].

Darbs, darbs, darbs…

1973. gadā Mārcis Auziņš sāka strādāt Latvijas Universitātē par Ķīmijas fakultātes laborantu. Savu karjeru viņš sāka no zemākā pakāpiena. Tas nozīmē, ka viņam “Alma mater” ir pazīstama gan kā studentam, pēc tam kā darbiniekam, visbeidzot – kā rektoram un zinātniekam.

Pēc Universitātes absolvēšanas M. Auziņš turpina apgūt teorētisko aprakstu,  veic fizikālo parādību analīzi, novēro un apraksta jaunus ar koherenci saistītos efektus. Iegūtie rezultāti 1986. gadā ļāva spīdoši aizstāvēt kandidāta disertāciju toreizējā Ļeņingradas Valsts universitātē. M. Auziņš kļūst par atraktīvu 30-gadīgu docentu. Jau 1979. gadā, uzreiz pēc LVU FMF absolvēšanas, sākas pasniedzēja darbs. No pasniedzēja Jāzepa Eidusa tika pārņemts Atomfizikas kurss, kurš tiek lasīts LU fiziķiem arī šodien – tagad dēvēts par Kvantu fiziku. Deviņdesmitajos gados M. Auziņam ir vairāk nekā trīsdesmit publikāciju augsta reitinga speciālajos fizikas žurnālos:  Physical Review A., Physical Review Letters. Kopā ar profesoru Ruvinu Ferberu un kolēģiem no Kalifornijas universitātes Bērklijā M. Auziņš publicējis divas monogrāfijas – pirmo 1995. gadā izdeva Kembridžas Universitātes izdevniecībā, atkārtotu izdevumu šī monogrāfija piedzīvoja 2005. gadā, savukārt otra monogrāfija dienasgaismu ieraudzīja – 2010. gadā Oksfordas universitātes izdevniecībā. Viņš ir vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autors recenzējamos starptautiskos žurnālos un referējis vairāk nekā 140 konferencēs. Viņa darbu skaitā ir vairāki populārzinātniski un publicistiski raksti.

Kopš 1994. gada līdz šodienai M. Auziņš ir Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes  Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs. 1995. gadā LU  M. Auziņš   iegūst  habilitētā fizikas doktora grādu,  1997. gadā -  kļūst par LU profesoru, bet 1998. gadā  -  par Latvijas Zinātņu Akadēmijas (LZA) īsteno locekli.  No 1998. gada līdz 2003. gadam viņš ir LU Fizikas un matemātikas fakultātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Ar M. Auziņa ierosmi un aktīvu darbību 2005. gadā LU Fizikas un matemātikas fakultātē tiek atklāts Lāzeru centrs, kuram ir vislielākie lāzeru resursi Latvijā.

M. Auziņš aktīvi piedalās Latvijas Zinātnes padomes (LZP), citu Latvijas, kā arī starptautisku pētījumu projektu vadībā un īstenošanā. Profesors ir LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas priekšsēdētājs; LZP ekspertu komisijas fizikā, matemātikā un ķīmijā loceklis.

Akadēmiķis veic lielu darbu zinātnisko/akadēmisko un koleģiālo institūciju vadībā un darbībā: LU Fizikas profesoru padomes priekšsēdētājs, LZP loceklis, LZA Senāta loceklis, LU Senāta loceklis, Fizikas, astronomijas un mehānikas doktora studiju programmas direktors, Promocijas padomes loceklis, LR Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis, Fizikas biedrības izpildkomitejas loceklis, Amerikas Fizikas biedrības un Apvienotās Karalistes Fizikas institūta biedrs, zinātniskā žurnāla “Central European Journal of Physics”  redaktors.

Profesors M. Auziņš ir LZA 2010. gada Lielās medaļas laureāts. Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa (kopš 1992) ir augstākais apbalvojums, ko akadēmija ik gadu piešķir diviem zinātniekiem (Latvijas un ārvalstu) par izciliem radošiem sasniegumiem. Šī balva zinātnieku vidē tiek īpaši augstu vērtēta. LZA senāts nolēma piešķirt LZA Lielo medaļu akadēmiķim Mārcim Auziņam par izcilu ieguldījumu koherento procesu izpētē atomu un molekulu fizikā.

2015. gadā starp izcilākiem zinātniskiem sasniegumiem ir apbalvots ar diplomu profesora M. Auziņa, profesora R. Ferbera, Dr. F. Gahbauera, Mg. A. Bērziņa un Dr. A. Mozera pētījums “Magneto-optisko rezonanšu izmantošana vāju magnētisko lauku mērišanai”.

Sasniegumi Latvijā paver ceļu uz sadarbību ar izciliem fiziķiem pasaules universitātēs - ar LU goda doktoru, vienu no LU Lāzercentra pamatlicējiem, profesoru Dr. Klāsu Bergmanu (Technische Universität Kaiserslautern) - ar profesoru no Haifas Tehnoloģijas institūta Jevģēniju Nikitinu, ar Neilu Shafer-Ray no Oklahomas Universitātes, ar profesoru Dmitriju Budkeru no Bērklijas universitātes un citiem.

Diezgan daudz laika M. Auziņš pavadījis augstskolās ārpus Latvijas:  pusgadu strādājis Pekinas Universitātē Ķīnā, gadu Bīlefeldes Universitātē Vācijā, bijis Karaliskās biedrības viesprofesors Saseksas universitātē Anglijā, kā arī Millera viesprofesors Kalifornijas universitātē Bērklijā. Tāpat bijis viesprofesors un viespētnieks vēl virknē universitāšu. Piemēram, Rietumu Ontario universitātē Kanādā un Oklahomas universitātē ASV.

Mārcis Auziņš stāsta par saviem ceļojumiem: “Man ir bijusi laime pēcdoktora studiju ietvarā pusgadu pavadīt Ķīnā un pēc tam vairākus mēnešus arī Kanādā. Tās bija padomju laika beigas, dzelzs priekškars jau sāka pavērties. Uz Ķīnu kā sociālistisku valsti bija vienkāršāk tikt. Pusgads labākajā Ķīnas augstskolā pie labākajiem profesoriem bija absolūti fantastisks. Profesors, ar ko strādāju Pekinas universitātē, bija nesen atgriezies no Savienotajām Valstīm, kur bija strādājis pie Nikolasa Blūmbērgena, Nobela prēmijas laureāta nelineārajā optikā. Programma paredzēja arī citu universitāšu apskati, tāpēc es ar vilcienu varēju izbraukāt visu Ķīnas austrumu krastu. Gribēju aizbraukt arī līdz Tibetai, taču tur bija sākušies kārtējie mūku nemieri un nevienu ārzemnieku nelaida iekšā.

Pēc tam bija Rietumu Ontario universitāte Kanādā. Arī vēlāk kā viesprofesors esmu strādājis daudzās ārzemju augstskolās. Lai gan Latvijas Universitāte man ir vienīgā darbavieta, turklāt kopš 1973. gada, jo sāku te strādāt, vēl vidusskolas priekšpēdējās klases skolnieks būdams. Klasesbiedra māte bija LU Personāla daļas vadītāja, un tā mēs varējām obligātos vasaras darbus nostrādāt Ķīmijas fakultātē, bijām tur laboranti, un mums par to kaut ko sīku arī maksāja. Arī, kad sāku studēt, jau no pirmā kursa otrā semestra esmu strādājis Universitātē fizikas laboratorijā. Taču īsāku vai ilgāku laiku esmu bijis visur kur. Īpaša vieta ir Kalifornijas universitāte Berklijā, kur esmu bijis pat ievēlēts profesors. Tāda intelektuāla piesātinātība un aktivitāte, kāda ir šajā universitātē, nekur citur nav atrodama. Esmu strādājis daudzās izcilās augstskolās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr tā kā Berklijā nav bijis nekur.

Atceros, studiju gados mums bija krieviski tulkots Bērklijas kurss fizikā. Ja man toreiz kāds būtu teicis, ka pienāks laiks un es tur strādāšu, man tas šķistu pilnīgi neiespējami. Tāpēc es ļoti priecājos, ka mūsu jauniešiem paveras fantastiskas iespējas. Ja es tagad pabeigtu vidusskolu un man būtu iespēja nokļūt vienā no pasaules izcilākā desmitnieka universitātēm, es to darītu. Neslēpšu, man vienmēr ir bijušas ambīcijas. Bet, ja man piedāvātu kādu no pasaules piecdesmitnieka vai simtnieka universitātēm, ar savu pašreizējo pieredzi varu teikt: tur nav nekā tāda, ko Latvijas Universitāte nevarētu piedāvāt. Es zinu, ko runāju, īsāku vai garāku laiku esmu strādājis daudzās ļoti labās universitātēs. Manas monogrāfijas ir laiduši klajā gan Kembridžas universitātes, gan Oksfordas universitātes apgādi. Taču būsim reālisti – pasaules pirmā piecnieka universitāšu līmeni mēs nevaram sasniegt un tuvākajā laikā arī nevarēsim. Tam izskaidrojums ir gluži vienkāršs. Piemēram, Berklija un Stenforda, viena ir valsts finansēta, otra ir privāta augstskola, – ja saliekam kopā abu budžetu, iznāk Latvijas valsts budžets. Saprotams, ka sacensties ar tām mēs nevaram itin nekādi. Varbūt rektoram to neklātos teikt, taču es neredzu iemesla izlikties. Toties ar citām, arī izcilām pasaules rangu tabulas augšgala augstskolām, mēs varam konkurēt. Un arī tas ir prestiži. Pasaulē ir apmēram divdesmit tūkstoši augstskolu. Būt starp dažiem simtiem labāko ir vērā ņemams sasniegums. Un tāda šobrīd ir Latvijas Universitāte. To nesakām mēs, to ir atzinuši pasaules augstskolu rangu tabulu veidotāji” [2].

 

Rektora amatā (2007. – 2015.)

Kādā 2014. gadā intervijā M. Auziņš atzīt, ka par rektoru kļuvis ne īpaši tiecoties uz šo amatu. -  “Te nav ne kripatas uzspēles. Protams, brīdī, kad ļāvos pierunājams un iesaistījos rektora vēlēšanu maratonā, kas ir gana publisks pasākums, darīju to nopietni. Tomēr apzinājos, ka gan viens, gan otrs iznākums, proti, tikšu vai netikšu ievēlēts, man patiks vienlīdz labi. Katram ir savi plusi un savi mīnusi. Tagad, kad man rektora amatā ir atlicis vairs tikai viens gads un pavisam noteikti nākamgad šajā kabinetā sēdēs kāds cits, labi atceros mana priekšteča Ivara Lāča pēdējo pusgadu amatā – kā Senāta priekšsēdis bieži satikos ar viņu un redzēju, kā ar katru dienu rektors kļūst arvien smaidīgāks.

Bet pagaidām ir azarts, ir sajūta, ka varu izdarīt jēdzīgas lietas un daru. Vienlaikus arī sajūta, ka drīz termiņš būs galā, ir laba. Uz jautājumu, ko darīšu tālāk, jokojot šad tad saku: man sāksies laimīgas vecumdienas. Taču, nopietni runājot, man ļoti gribas atgriezties normāla profesora un normāla fiziķa ādā. Darīt lietas, ko es māku un kas man sagādā prieku. Man joprojām ir doktoranti, viņi veiksmīgi aizstāvas” [2].

Gadu vēlāk 2015. gadā 8. aprīlī intervijā uz jautājumu “Kādas pēdas esat atstājis, kalpodams Alma mater?” Mārcis Auziņš atbildēja: “Mans mērķis bija panākt, ka LU nonāk pasaules labāko augstskolu vidū. Veids, kā starptautiskā akadēmiskā sabiedrība mēģina vērtēt augstskolu kopējo kapacitāti jeb veiktspēju, ir reitingi. Parasti tiek ranžētas aptuveni 20 000 augstskolu. Publicē labākajā gadījumā tūkstoti, tātad 5%. Pēdējos trīs gadus arī LU parādās starp šīm labākajām – diemžēl pagaidām vienīgā no Latvijas augstskolām. Starptautiskie eksperti ir izvērtējuši arī visas Latvijas zinātniskās institūcijas. Tikai 15 no visām ir novērtētas augstu. Sešas no tām ir universitātes institūcijas: Cietvielu un fizikas institūts, Atomfizikas un spektroskopijas institūts, kā arī Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Starp labākajām ir trīs fakultātes – Ģeogrāfijas un zemes zinātņu, Datorikas fakultāte un “fizmati”. Tādējādi esam sagrāvuši mītu, ka zinātnē var darboties tikai institūti, nevis fakultātes, un ka augsta līmeņa pētnieki iespējami tikai eksaktajās zinātnēs. Man bija tas gods un izaicinājums būt šī procesa virzītājam” [5].

Uz jautājumu “Kāda ir sajūta, zinot, ka drīz būs jāpamet rektora amats?” – rektors atbildēja: “Aizejot ir sajūta, ka mans laiks LU vadībā ir beidzies un sākas nākamais posms universitātes attīstībā. Es pavisam noteikti nevēlētos redzēt rektora amatā savu kopiju – cilvēku, kurš darbotos tāpat kā es. Ir vajadzīga maiņa, vadītājs ar jaunām idejām, taču esmu pārliecināts, ka kopējais vektors LU attīstībā – zinātnes universitātes virzienā – saglabāsies” [5].

Profesors Mārcis Auziņš ir LU Ģerboņa Zelta zīmes saņēmējs. LU apbalvojumu viņš saņēma  par nesavtīgu un radošu darbu Latvijas Universitātes labā, zinātnes universitātes idejas popularizēšanu sabiedrībā un ieguldījumu Latvijas augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes stiprināšanā.

2014. gadā 18. decembrī svinīgā ceremonijā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) M. Auziņam tika pasniegta ikgadējā Cicerona balva. To piešķiršanas galvenais mērķis ir atzīt un veicināt publiskās un profesionālās komunikācijas nozīmi. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš tika apbalvots par ilggadēju radošu un daudzpusīgi izvērstu darbību vadošās Latvijas augstskolas priekšgalā, tostarp jauna Dabaszinātņu centra un citu LU izglītības un zinātnes institūciju attīstīšanā, "zinātnes augstskolas" idejas virzībā.

Profesors Mārcis Auziņš un LU Bibliotēka

M. Auziņš ir cilvēks, kas no sirds mīl grāmatas. Viena no svarīgākajām lietām M. Auziņa mājā ir grāmatplaukts. Patīk autori, kuri uzrakstījuši ļoti maz grāmatu, jo motivācija rakstīt bija vēlme koncetrētā veidā pateikt svarīgāko. Mārcis Auziņš uzskata, ka svarīgāk ir atrast īsto grāmatu, varbūt to pārlasīt atkārtoti nekā dzīties pēc jauniem izlasītā daudzuma rekordiem. Mīļākie autori – Roberts M. Pirsings (Robert M. Pirsig), Džeks  Keruaks (Jack Kerouac), Justeins Gorders, Umberto Eko, Džeimss Džoiss. Viņš aizrautīgi lasa - visvairāk angļu valodā izdoto literatūru, kuru iegādājas ceļojumu laikā vai arī pasaules tīmeklī.

Sarunā par bibliotēkas lomu mūsdienas dzīvē M. Auziņš uzsver, ka mūsdienu bibliotēka ir vieta, kur cilvēks var nākt ne tikai mācīties, bet arī atpūsties. Var atnākt tikai tāpēc, ka patīk apkārtēja vide – piemērām, bibliotēkas telpu dizains, skaisti ziedi un zaļumi.  Pat tikai krāsainās grāmatu muguriņas daudzajos plauktos rada patīkamas izjūtas un vēlmi lasīt un izzināt, apjaust un pārdzīvot.

Kā rektors Mārcis Auziņš piedalījās daudzos LU Bibliotēkas pasākumos: izstādēs, tikšanās, grāmatu atvēršanas svētkos.

27. septembrī 2013. gadā tika svinīgi atklāta renovētā LU bibliotēkas ēka Kalpaka bulvārī 4. Atklāšanas pasākumā M. Auziņš pauda prieku par jaunatklātajām telpām un pateicās visiem, kas piedalījās to veidošanā. Viņaprāt, ēka ir skaisti restaurēta: “Es domāju, šīs dienas pasākums Latvijas Universitātes bibliotēkā un tagad jau arī Humanitāro zinātņu centrā lieku reizi pierāda, ka Latvijas Universitāte nav tikai mācību iestāde, ka tā nav tikai pētniecības iestāde, bet tā ir arī noteiktu kultūras funkciju realizētāja gan Rīgā, gan Latvijā kopumā,” - teica Auziņš.

Rektors uzskata, ka šajās telpās ideāli savienojas senais, vēsturiskais ar moderno, jauno. Viņš norādīja, ka Rīga ieguvusi ēku, kurā ērti strādāt pētniekiem un ir patīkami arī studentiem. Ēkas restaurāciju viņš nodēvēja par vienu no soļiem Latvijas Universitātes attīstībā.

Atzīmējot LU dibināšanas 95. gadskārtu, 2014.g. 10. novembrī bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4 notika trīs LU rektoriem veltītie grāmatu atvēršanas svētki. Mārtiņdienā godināja LU vēsturē nozīmīgus Mārtiņus -  rektorus: Mārtiņu Zīli, Mārtiņu Bīmani un Mārtiņu Prīmani.

Grāmatu atvēršanas svētkos tika prezentēts LU Bibliotēkas pētnieciskā darba rezultāts – grāmatu sērijas “Latvijas Universitātes rektori” noslēdzošie izdevumi, kuros apkopots un pētīts LU un Latvijas valsts vēsturiskais mantojums. Izdevumi “Prof. Dr. med. Mārtiņš Zīle dzīve un darbs”, “Prof. Dr. ing h.c. Mārtiņš Bīmanis dzīve un darbs” un “Prof. Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis dzīve un darbs”  sniegs ieskatu izcilu pētnieku, profesoru, rektoru dzīvē un radošajā darbībā. Svētku pasākumā piedalījās un atklāja LU rektors Mārcis Auziņš.

2015. gadā Mārcis Auziņš ir ievēlēts par LU Bibliotēkas padomes priekšsēdētāju.

Vīrs, tēvs un vectēvs

M. Auziņam ir ģimene. Viņš pats uzskata, ka  ir no tiem īpatņiem, kas apprecas vienreiz un - uz mūžu. M. Auziņš stāsta par savu sievu Dzintru. - “Satikāmies mēs tālajos padomju laikos skolēnu nometnē “Alfa”, kur no visas Latvijas tika sapulcināti dažādu priekšmetu olimpiāžu uzvarētāji. Tur notika viss, sākot ar lekcijām, beidzot ar dejām un ballītēm līdz rītausmai. Es biju fizikas olimpiādes uzvarētājs, mana sieva Dzintra, tolaik vienkārši Dzintra no Aizputes, bija ķīmijas olimpiādes uzvarētāja. Abi bijām 10. klasē. Pēc vidusskolas viņa atnāca uz Rīgu studēt Ķīmijas fakultātē, es studēju Fizikas fakultātē, mēs, kā tas ar jauniem cilvēkiem mēdz notikt, vēl neprecēti īrējām istabu Vecmīlgrāvī. Var teikt, mēs esam “Alfas” veiksmes stāsts. Tagad mēs ar Dzintru katru vasaru aizbraucam uz “Alfu”, ja vien es esmu Latvijā. Nometne turpinās, pamatā tā balstās uz entuziasmu, ir daži sponsori, visi lektori ir bijušie alfieši, kas dodas turp vienkārši tāpēc, ka mums patīk uz turieni braukt smelties iedvesmu pašiem un censties iedvesmot jauniešus.

Mūsu laikā tā bija dabas zinātņu nometne, tagad tur ir arī humanitāro disciplīnu olimpiāžu uzvarētāji. Īstenībā tur notiek dažādas grūti izskaidrojamas lietas. Piemēram, es nekad neesmu bijis skatuves cilvēks. Arī tagad man ne īpaši patīk būt publikā, lai gan esmu rektors, profesors, publiska persona. Skolas gados man prātā nevarēja ienākt doma, ka es būtu ar mieru kāpt uz skatuves, spēlēt, dziedāt un dejot. Bet nometnē “Alfa” es to darīju. Tur ir tāda sajūta, ka tas pieder pie lietas.

Mums ar Dzintru ir divas meitas un trīs mazbērni. Jaunākā meita Ance ir pabeigusi Sporta akadēmiju un tad vēl arī ieguvusi maģistra grādu sporta menedžmentā Latvijas Universitātē. Viņa ir profesionāla sportiste, spēlē Latvijas volejbola izlasē, ir komandas kapteine. Turklāt arī sporta klubā menedžere un aerobikas trenere. Vecākā meita Zanda ir izstudējusi filozofiju Latvijas Universitātē, viņai ir savi nelieli biznesi, un viņa ir arī manu mazbērnu māmiņa. Miķelis un Dominiks ir vēl mazi, bet Adele jau iet pirmajā klasē. Mani patīkami izbrīna, cik ļoti viņiem patīk gudras sarunas. Mēs varam spriest par visu – no dinozauriem līdz melnajiem caurumiem. Īstenībā šie mazie cilvēki ir milzīgs gandarījums – kopā darbojoties, jūtu, ka viņos ir mans turpinājums.

Kaut arī Dzintra sākotnēji ir izstudējusi ķīmiju, tomēr vairāk viņa ir nodarbojusies ar tekstu rediģēšanu un arī rakstīšanu, reizēm arī ar ēdienu gatavošanu un citām sievišķīgām lietām. Un tad kādā brīdī viņai radās ideja atvērt savu restorānu. Tajā pašā mājā, kur dzīvojam. Un tā kā nams atrodas Nometņu ielā, arī restorāna nosaukums ir “Nometne”. Ja vakarā man gribas kaut ko gardu apēst, labprāt tur iegriežos. Tur ir omulīga gaisotne, Dzintra savā dvēselē ir māksliniece, viņa māk radīt labu noskaņu. Dzintras brālis ir koka darbu meistars, mūsu mājās lielākā daļa mēbeļu ir viņa veidotas, tāpat arī restorāna interjerā. Bet vispār jau tā sajūta nav izstāstāma. Tas ir kā ar pudiņu – lai saprastu, kas tas, ir jāapēd. Vai vismaz jāpagaršo” [2].

Šķiet, Mārcis Auziņš tiešām izgaršo dzīvi, jo viņa rokās ir ja ne viss, tad ļoti daudz: darbs, kas reizē ir arī bezgalīgs izpētes avots, studenti, ģimene, vēlme joprojām izprast, izdibināt ne jau tikai pudiņa sastāvdaļas, bet arī kopā ar mazbērniem prātot par melnajiem caurumiem un, protams, grāmatas…

Izmantotā literatūra:

1. Tad uz veco vietu … / Mārcis Auziņš // Klubs. - Nr.8, (2011 augusts), 18.-19.lpp.

2.  Ieraudzīt kopainu : [par bērnību, izglītību, skolotājiem un zinātnisko atklāsmi : stāsta fiziķis, Latvijas Universitātes rektors, prof.] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Vija Beinerte. //  Mājas Viesis. - ISSN 1691-0931. - Nr.11 (2014, 6./19.jūn.), 32.-35.lpp. : ģīm. ; Nr.12 (2014, 20.jūn./3.jūl.), [26.-29.]lpp. - ar nos.: Dalīties priekā.

3. Rektors ar dzimtas akmeni kabinetā : [saruna ar jaunievēlēto Latvijas Universitātes rektoru] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Iveta Mediņa, Jānis Āboltiņš ; ar bij. Latvijas Universitātes rektoru Jura Zaķa, Ivara Lāča un Latvijas Universitātes Stud. padomes priekšsēd. Vitas Dukas koment. //  Rīgas Balss. - Nr.21 (2007, 24.maijs), 14.-17.lpp. : ģīm.

4. Ferbers Ruvims. Mārcis Auziņš - fiziķis, pasniedzējs: prezentācija par M. Auziņu. Nepublicēts materiāls.

5. Auziņš, Mārcis.  Nevēlētos redzēt rektora amatā savu kopiju-- : [saruna ar Latvijas Universitātes rektoru, Latvijas Valsts prezidenta amata kandidātu : sakarā ar jauna rektora vēlēšanām 4.jūn.] / Mārcis Auziņš ; pierakst. Iveta Mediņa //  Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai. - ISSN 1407-3463. - Nr.66 (2015, 8.apr.), 6.-7. lpp. : ģīm.