Studentiem un darbiniekiem

Jūlija Auškāpa studijas, zinātniskā un administratīvā darbība

Jūlija Auškāpa studijas, zinātniskā un administratīvā darbība

Jūlijs Auškāps Krievijā (1903-1920)

Studiju un zinātniskais darbs Pēterburgā (1903-1915)
J. Auškāps studiju gados Pēterburgā (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)
1903. gadā J. Auškāps iesāka studijas Nikolaja I Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta ķīmijas nodaļā, kuru pabeidza 1910. gadā ar uzslavu un ieguva inženiera tehnologa grādu. Līdztekus studijām J. Auškāps darbojās arī studentu zinātniskajā biedrībā, pētniecības nolūkos devās Vāciju un Šveici, 1908. gada vasarā strādāja A. Pāla manufaktūrā Pēterburgā.  Studiju laikā J. Auškāps pievērsās docenta Aleksandra Poraja Košica (1877-1949), vēlākā profesora un PSRS Zinātņu akadēmijas locekļa, pētniecības virzienam - sintētisko krāsvielu ķīmijai un tehnoloģijai. Pēс studiju beigšanas J. Auškāps palika institūtā, lai turpinātu zinātnisko darbību. Viņš apmeklēja ievērojamākos Krievijas un Polijas manufaktūras uzņēmumus Pēterburgā, Maskavā, Vladimirā, Lodzā un Žirardovā, strādāja Konšina manufaktūrā Serpuhovā un Žirardovas manufaktūrā Polijā.
J. Auškāps studiju gados Pēterburgā, 1910. gada 16. aprīlis (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)
J. Auškāps kopā ar docentu A. Poraju Košicu veica intensīvus pētījumus krāsvielu ķīmiskajā sintēzē, analīzē un fizikālķīmijā. Svarīgākais pētnieciskā darba virziens, kurā tika sasniegti ievērojami rezultāti, bija krāsvielas tieša spektrofotometriska noteikšana uz tekstilšķiedras ar refleksijas spektru palīdzību. 1910. un 1911. gadā abi pētnieki izstrādāja jaunu metodi krāsvielas spektra iegūšanai tieši uz tekstilšķiedras virsmas. Ar latviešu astronoma un metrologa, D. Mendeļējeva līdzstrādnieka, pēc tam arī Latvijas Valsts Universitātes profesora un Latvijas PSR ZA goda locekļa Friča Blūmbaha (1864-1949) līdzdalību J. Auškāps konstruēja ierīci krāsvielu spektrogrāfiskai noteikšanai uz šķiedras, kas tika nosaukts par „Auškāpa aparātu”. Par jauno izstrādāto metodi zinātnieki pirmo reizi ziņoja Krievu Fizikas un ķīmijas biedrības nodaļas sanāksmē 1911. gada 28. februārī. Pētnieciskā darba rezultāti tika publicēti Krievu Fizikas un ķīmijas biedrības žurnālā, kā arī dažādos ārzemju zinātniskajos žurnālos vācu un franču valodā. Šīs publikācijas tiek uzskatītas par nozīmīgu ieguldījumu ķīmijas zinātnē. 1912. gadā pētniecības darbu prēmēja Krievijas manufaktūru rūpniecības veicināšanas biedrība. 1913. gada 3. decembrī J. Auškāps izturēja Tehnoloģiskajā institūtā pārbaudījumus šķiedrvielu, krāsvielu tehnoloģijā un organiskajā ķīmijā, iesniedza institūta ķīmijas nodaļā savu zinātnisko darbu „Mēģinājums pielietot naftēnskābi krāsvielu sintēzē” un ieguva tiesības saņemt ārzemju stipendiju. Profesors A. Grīns J. Auškāpu uzaicināja Līdsas universitātē Anglijas par vieszinātnieku, taču kara dēļ uzaicinājumu un ārzemju stipendiju nevarēja izmantot. Papildus studiju un pētnieciskajam darbam J. Auškāps no 1910. līdz 1913. gadam bija Krievu tehnikas biedrības biedrs un lasīja populārzinātniskas lekcijas ķīmijā Krievu tehnikas biedrības vakara kursos strādniekiem Pēterburgā. 1911. gadā janvārī J. Auškāpu ievēlēja par docentu Pēterburgas Augstākos sieviešu kursu, kur viņš strādāja līdz 1914. gada augustam. Tur viņš izveidoja arī ķīmijas laboratoriju. No 1911. – 1914. gadam J. Auškāps bija arī līdzstrādnieks izdevumā „Tehniskā enciklopēdija”. 1913. gadā J. Auškāpu uzņēma Krievu fizikas un ķīmijas biedrībā. 1915. gadā Pēterburgā profesora P. Valdena vadībā bija paredzēts rīkot 9. Starptautisko ķīmijas kongresu. Lai piedalītos kongresa organizēšanā, J. Auškāps 1913. gadā tika ievēlēts par krāsvielu sekcijas sekretāru, taču pirmā pasaules kara apstākļu dēļ kongress tomēr nenotika.   1914. gada vasarā J. Auškāps Krievijas Zemkopības ministrijas uzdevumā iepazinās ar vietējām krāsošanas tradīcijām Vidusāzijā – Buhārā un Hivā. Par zinātniskā komandējuma pētījumiem viņš 1915. gadā uzrakstīja Zemkopības ministrijai atskaiti „Mājamatnieciskā krāsošana Vidus Āzijā un Buhārā”.  Pirmā pasaules un pilsoņu kara periods Krievijā (1914-1920)  Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā J. Auškāps tika mobilizēts Krievijas armijā kā Gdovas pulka  praporščiks un rotas komandieris. 1914. gada 31. decembrī viņu apbalvoja ar Sv. Annas 4. pakāpes ordeni. 1915. gada janvārī viņš tika ievainots un evakuēts uz Pēterburgu.
J. Auškāps pirmā pasaules kara sākumā, 1914. gadā, Kazaņā (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma) J. Auškāps (formas tērpā) ar brāli Aleksandru pirmā pasaules kara laikā (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma) J. Auškāps pirmā pasaules kara laikā armijas formastērpā (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)
  Pēc atveseļošanās, 1915. gada 11. jūnijā, J. Auškāpu norīkoja darbā Krievijas Galvenās artilērijas pārvaldes Sprāgstvielu gatavošanas komisijā ķīmijas tehnoloģijas speciālista akadēmiķa V. Ipatjeva (1867-1952) vadībā. 1915. gada vasarā J. Auškāps izstrādāja sprāgstvielu ražošanai nepieciešamā benzola iegūšanas metodi no naftas. 1915. gada augustā J. Auškāpu komandēja uz Kazaņas gāzes fabriku, kuru pārbūvēja par benzola fabriku. J. Auškāpa izstrādāto metodi benzola iegūšanai no naftas vēlāk pielietoja arī četrās lielās fabrikās Baku.
J. Auškāps Krievijā pirmā pasaules kara laikā (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)

1915. gada novembrī J. Auškāpu iecēla par Galvenās artilērijas pārvaldes Augšvolgas rajona biroja priekšsēdētāju, bet 1916. gada maijā – par Galvenās artilērijas pārvaldes ķīmijas komitejas pilnvaroto Augšvolgas rajona ķīmijas fabrikās. Viņa uzdevums bija vadīt un pārraudzīt minerālskābju, hlora, sprāgstvielu, glicerīna, skābekļa un fosgēna fabriku paplašināšanu un būvi. Par ieguldījumu valsts aizsardzības stiprināšanā J. Auškāpu 1915. gada 28. jūnijā apbalvoja ar Sv. Staņislava 3 pakāpes, bet 1916. gada 14. jūnijā – ar otru Sv. Annas ordeni. 1915. gadā J. Auškāps Kazaņā organizēja salicilskābes fabriku, bet 1916. gadā Ņižņijnovgorodā projektēja un vadīja Terakopova benzola fabrikas būvi. Kazaņas kara rūpniecības komitejā J. Auškāps nolasīja referātu „Aromātisko ogļūdeņražu iegūšana no naftas, kas diemžēl pilsoņu kara apstākļos pazudis. 1917. gadā viņu komandēja par tehnisko konsultantu uz Baku naftas benzola fabriku. 1917. gadā J. Auškāpu iecēla par Volgas rajona Ķīmiskās rūpniecības demobilizācijas komisijas priekšsēdētāju. Viņš organizēja tehniskā saharīna ražošanu Kazaņas gāzes fabrikā. Uzturēdamies Kazaņā, J. Auškāps dzīvoja gāzes fabrikas direktora Hermaņa Pikeringa ģimenē, kur iepazinās ar viņa sievas māsu Veru Baranovu, dzimušu Galovkinu. J. Auškāps un Vera Baranova apprecējās 1918. gada 15. jūnijā. Kad čehu leģionāri 1918. gada augustā ieņēma Kazaņu, J. Auškāpu komandēja uz Samaru, no kurienes viņš tika evakuēts uz Omsku. Pilsoņu kara laikā Kolčaka valdība viņu iecēla par Galvenās artilērijas pārvaldes ķīmijas komitejas priekšnieku. 1919. gadā, sabrūkot Kolčaka varai, boļševiki viņu saņēma gūstā, vadāja par dažādām koncentrācijas nometnēm un cietumiem, līdz ieslodzīja Jekaterinburgas cietumā. No tā viņu atsvabināja 1919. gada nogalē un uzdeva vadīt Urālu centrālās zinātniski tehniskās laboratorijas būvi. 1919. gadā J. Auškāpu iecēla par Jekaterinburgas Urālu kalnu institūta docentu organiskās ķīmijas tehnoloģijas nozarē, neilgi pēc tam viņu ievēlēja arī par profesoru. Šajā amatā viņš strādāja no 1920. gada 1. janvāra līdz 1. septembrim, kad viņš atgriezās Latvijā.  

Jūlija Auškāpa darbība Ķīmijas fakultātē

LU Ķīmijas fakultātes docents J. Auškāps, foto no izdevuma „LU ilustrācijās”, Rīga, 1929.
No 1920. gada septembra J. Auškāps iesaistījās darbā Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātē. Papildus darbam LU viņš mācīja ķīmiju Roberta Klaustiņa ģimnāzijā, vadīja Latvijas Tautas universitātes Dabaszinātņu nodaļu, kur arī mācīja ķīmiju.
Profesors J. Auškāps ķīmijas tehnoloģijas laboratorijā, pēc 1920. gada (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)
1920. gada 22. oktobrī viņu iecēla par LU Ķīmijas fakultātes docentu ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā. Lai varētu iegūt docenta amatu, J. Auškāps iesniedza savu Pēterburgā izstrādāto pētījumu par spektroskopijas metodi krāsvielu noteikšanai uz šķiedras. 1921. gada 4. maijā viņu ievēlēja par vecāko docentu. No 1923. gada J. Auškāps atsāka pētniecisko darbību krāsvielu fizikālajā ķīmijā un tehnoloģijā. Savā pētniecībā J. Auškāps pievērsās Latvijas linu ķīmiskā sastāva pētījumiem, apskatīja linu mērcēšanas un balināšanas iespējas. Viņš pētīja tautas pieredzi audumu krāsošanā, audumu senos krāsošanas un balināšanas paņēmienus un tautas lietoto krāsojumu izturību. J. Auškāps veica arī ādas tehnoloģijas pētījumus – pētīja vegetabilo miecvielu īpašības jēlādu miecēšanā, ādu krāsošanu, salīdzināja dažādas sērskābes noteikšanas metodes ādās. Kopā ar Arvīdu Veidemani un asistentiem veica ādu analīzes LU Ķīmijas fakultātes Izmēģinājumu laboratorijas uzdevumā un noteica Latvijā ražoto un uz Padomju Savienību eksportēto ādu kvalitāti. Profesoram J. Auškāpam bija liela krāsvielu paraugu kolekcija, kurā tika savākti paraugi no pasaulē plaši pazīstamām krāsvielu ražošanas firmām - IG Farbenindustrie, Geigi, Compagnie Nationale des Matiéres Colorantes, Sandoz, Durant, Ciba u.c. Krāsvielu kolekcija pašlaik apskatāma Latvijas Ķīmijas muzejā. J. Auškāps izstrādāja arī 16 šķirkļus par krāsvielām, krāsošanu un mākslīgo zīdu, kas publicēti Latviešu konversācijas vārdnīcā. Visplašākos un sistemātiskākos pētījumus J. Auškāps veica par organisko krāsvielu absorbcijas spektriem. Pētījumu rezultāti tika apkopoti doktora disertācijā „Kvantitatīvi pētījumi par organisko krāsvielu absorpcijas spektriem”, kura tika aizstāvēta LU Ķīmijas fakultātes padomes sēdē 1930. gada 8. oktobrī. Disertācijas aizstāvēšanā kā oponenti piedalījās profesori Alfreds Petrikalns, Voldemārs Fišers un Karls Blahers, kas sniedza atzinīgu vērtējumu J. Auškāpa veiktajiem pētījumiem. Disertācija tika publicēta arī 1930. gadā LU Rakstu Ķīmijas fakultātes sērijas 1. sējumā. Pēc disertācijas aizstāvēšanas J. Auškāpam tika piešķirts ķīmijas tehnoloģijas doktora grāds un 1930. gada 7. novembrī viņu ievēlēja par profesoru organiskās ķīmijas tehnoloģijā.
Profesors J. Auškāps laboratorijā, 30. gadi (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)

 

  Profesors J. Auškāps turpināja sadarbību arī ar Pēterburgas profesoru Aleksandru Poraju-Košicu, 20. gados tika publicēti abu kopīgi izstrādāto pētījumu rezultāti. J. Auškāps publicēja arī pētījumus par tekstilrūpniecības nozares iespējamo turpmāko attīstību Latvijā, savās publikācijās viņš aplūkojis ķīmijas problēmas un uzdevumus Latvijā, kā arī analizējis veiktos pētījumus ķīmijas tehnoloģijas nozarē. Profesora J. Auškāpa pētnieciskās darbības rezultāti tika ieviesti vairākos Latvijas uzņēmumos, tādējādi sekmējot tekstilrūpniecības attīstību Latvijā. J. Auškāpa vadībā tika veiktas ap 1000 rūpnieciski ķīmiskās analīzes valsts iestādēs un rūpniecības uzņēmumos.
Profesors Jūlijs Auškāps kopā ar Ķīmijas fakultātes studentiem mācību ekskursijā uz Poliju, 1931. gads (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)

LU Ķīmijas fakultātē profesors J. Auškāps lasīja lekciju kursus ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā, ādas tehnoloģijā, sintētisko ārstniecības preparātu tehnoloģijā, kā arī sniedza ievadu ķīmijas tehnoloģijā farmaceitiem. Viņš vadīja arī studentu diplomdarbus, piemēram, no 1930.-1937. gadam profesora J. Auškāpa vadībā izstrādāti 24 darbi, kas veltīti krāsvielu identifikācijai, audumu apstrādes tehnoloģijai, ādu apstrādes tehnoloģijai, balināšanas jautājumiem, miecvielām un linu ķīmiskajam sastāvam. 1926., 1936. un 1938. gadā profesors J. Auškāps devās arī zinātniskos komandējumos uz ārzemēm. 1931. gadā viņš vadīja ķīmijas studentu ekskursiju uz Poliju. 1938/39. gadā viņam piešķīra atvaļinājumu zinātniskajām studijām.
LU Ķīmijas fakultātes mācībspēki 1927./28. mācību gadā. 2. rindā vidū – vecākais docents J. AuškāpsLU Ķīmijas fakultātes mācību spēki un absolventi pie Ķīmijas fakultātes ēkas, 30. gadu vidus. 1. rindā 4. no labās – profesors J. Auškāps (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)LU Padome 1931. gadā. 2. rindā 3. no kreisās – profesors J. Auškāps


LU Ķīmijas fakultātes izlaidums 1923. gadā. 2. rindā vidū – vecākais docents J. Auškāps (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)

 

 
LU Ķīmijas fakultātes izlaidums 1937. gadā. 1. rindā vidū – profesors J. Auškāps (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma

 


Profesors J. Auškāps iesaistījās arī LU Ķīmijas fakultātes vadības darbā. No 1922. gada līdz 1924. gadam viņš bija Ķīmijas fakultātes sekretārs, 1923., 1924., 1926. – 1933., 1938., 1939. gadā viņš bija Ķīmijas fakultātes delegāts Universitātes padomē. No 1924. gada līdz 1926. gadam J. Auškāps bija Ķīmijas fakultātes dekāns. Otru reizi par dekānu viņu ievēlēja 1933. gada maijā, bet, tā kā viņš tai pašā laikā tika ievēlēts par LU rektoru, viņu atbrīvoja no dekāna pienākumiem.
Profesora J. Auškāpa godināšana 25 gadu darba jubilejā Ķīmijas fakultātē 1935. gada 7. novembrī (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)

LU profesora Jāņa Endzelīna 60. dzimšanas dienas goda mielasts Rīgas Latviešu biedrības namā. Trešajā rindā 8. no kreisās – profesors J. Auškāps. Fotogrāfs K. Rake, 1933. gada februāris (foto no LU Akadēmiskās bibliotēkas Personu un vietu attēlu datu bāzes)

 


Daži profesora J. Auškāpa biogrāfijas izpētes avoti norāda, ka divdesmito gadu sākumā Nobela institūts Zviedrijā aicināja J. Auškāpu pastāvīgā darbā Stokholmā, taču J. Auškāps vēlējās palikt Latvijā un strādāt Latvijas zinātnes attīstības labā.  

Jūlijs Auškāps - LU rektors

Profesors J. Auškāps – LU rektors
(foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)
1933. gada 16. maijā profesoru J. Auškāpu ievēlēja par Latvijas Universitātes (LU) rektoru, amatā viņu apstiprināja Ministru kabineta 23. maija sēdē. Profesors J. Auškāps bija LU rektors no 1933. gada 1. jūlija līdz 1937. gada 1. jūlijam. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem LU rektoriem, kas aktīvi piedalījās valsts zinātnes politikas veidošanā Latvijā. Rektora J. Auškāpa darbības laikā prorektori studentu lietās bija profesors Ludvigs Adamovičs (1933-1936), profesors Alfreds Vītols (1936-1940), prorektori saimnieciskās lietās – docents Fricis Gulbis (1933-1936), profesors Jānis Kārkliņš (1936-1940).  Strādājot savā amatā, rektoram J. Auškāpam bija jāsadarbojas ar četriem izglītības ministriem – Vili Gulbi (16.06.1933.-16.03.1934.), Kārli Beldavu (17.03.1934.-15.05.1934.), Ludvigu Adamoviču (18.05.1934.-10.07.1935.) un Augustu Tenteli (11.07.1935.-21.08.1938.). Šajā laikā tika pieņemti vairāki valdības lēmumi un izveidoti speciāli fondi, kas sekmēja LU izaugsmi, zinātnes attīstību un studiju sekmīgu norisi.  Pēc LU rektora profesora J. Auškāpa priekšlikumiem un viņa darbības laikā tika pieņemti vairāki nozīmīgi lēmumi un likumdošanas akti, kas sekmēja augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Pēc rektora J. Auškāpa priekšlikuma Ministru kabinets 1935. gada 10. aprīlī izdeva likumu „Par atvaļinājumiem Latvijas Universitātes mācības spēkiem zinātniskām studijām”. Likums paredzēja dot mācībspēkiem iespēju periodiski veikt zinātniski pētniecisko darbu, ik pēc sešiem gadiem tos uz vienu vai diviem semestriem atbrīvojot no pedagoģiskā darba, tādējādi sekmējot jauno mācībspēku zinātnisko izaugsmi. 1935. gada 12. septembrī stājās spēkā Ministru kabineta likums „Par Latvijas Universitātes zinātniskās pētniecības fondu”, no kura docētāji varēja saņemt pabalstus pētniecībai – aparatūras iegādei, studijām arhīvos, ekspedīcijām u.c. Fondu vadīja rektors J. Auškāps ar valdes locekļiem - profesoriem K. Kundziņu, A. Vītolu, P. Stradiņu, A. Švābi, A. Petrikalnu un vecāko docentu F. Gulbi. Fondā tika ieskaitīti līdzekļi no valsts budžeta, LU speciālajiem fondiem, Latvijas Kultūras fonda un privātpersonu ziedojumiem. Tas bija pirmais mēģinājums Latvijā radīt stabilu zinātnes finansējumu.
Profesors J. Auškāps – LU rektors (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)
LU saņēma prāvus līdzekļus arī no Latvijas Kultūras fonda, kas tika paredzēti studentu stipendijām, pabalstiem, zinātnisko darbu izstrādei, jauno zinātnieku studijām un zinātniskās literatūras izdošanai. Latvijas Kultūras fonda naudu sadalīja fonda dome, kuras priekšsēdētājs bija Ministru prezidents, bet locekļi: Ministru prezidenta ieteiktā persona, izglītības un iekšlietu ministri, LU rektors u.c. amatpersonas. LU rektora J. Auškāpa laikā, 1934. gada martā, tika izstrādāti un pieņemti LU mecenāta K. Morberga fonda statūti, kas paredzēja sekmēt zinātnes attīstību, piešķirot stipendijas trūcīgajiem Latvijas augstskolu studentiem un palīdzot uzturēt LU Bibliotēku. 1937. gadā tika sagatavots likums par mācību grāmatu apgādniecības fondu, kas aizsāka augstskolas akadēmisko izdevumu publicēšanas tradīciju latviešu valodā. LU rektora J. Auškāpa laikā 1935. gadā pabeidza LU Lielās aulas būvdarbus, kas bija iesākti 1931. gadā, bet ekonomiskās krīzes dēļ bija aizkavējušies. Aulu projektēja un tās celtniecību vadīja LU Arhitektūras fakultātes docents Ernests Štālbergs. Lielo aulu iesvētīja LU 16. gadadienā, 1935. gada 28. septembrī, svinīgajā pasākumā piedalījās valsts augstākās amatpersonas. 1937. gada 11. aprīlī jaunajā aulā iesvētīja ērģeles, kuras bija izgatavojusi E.F. Valcnera firma Ludvigsburgā Vācijā. Profesors J. Auškāps kā LU rektors 1936. gadā piedalījās Utrehtas universitātes 300 gadu un Londonas universitātes 100 gadu jubilejas svinībās. Latvijas valsts neatkarības dienā, 1936. gada 18. novembrī, viņš lasīja lekciju Zviedrijas latviešu biedrībā Stokholmā. Profesors J. Auškāps devās arī zinātniskos komandējumos uz Vāciju, Poliju, Beļģiju, Holandi, Lielbritāniju, Čehoslovākiju, Franciju, Ungāriju un Somiju, apmeklēja Starptautisko lietišķās ķīmijas kongresu Londonā.
LU Lielās aulas atklāšana, 1935. gadsStokholmas universitātes rektora Svena Tunberga viesošanās Rīgā. Attēlā vidū Stokholmas universitātes rektors S. Tunbergs, 2. no labās – LU rektors J. Auškāps, foto publicēts laikrakstā „Rīts”, 1936, 3.nov

Latvijas Universitātes saime 1934. gada 28. septembrī atzīmēja LU dibināšanas 15 gadu jubileju. Šajos svētkos LU vadība un darbinieki saņēma augstus valdības apbalvojumus, tai skaitā rektors profesors J. Auškāps un prorektors L. Adamovičs – 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, prorektors saimnieciskās lietās vecākais docents Fricis Gulbis – 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
LU Korporāciju savienības Prezidiju konventa senioru grupas un rektora J. Auškāpa foto sakarā ar rektora J. Auškāpa 25. gadu akadēmiskās darbības atceri. 1. rindā vidū – rektors J. Auškāps. Fotogrāfs K. Rake, Rīga, 1935. gada 15. decembris (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)
LU rektors J. Auškāps studentu rīkotajā pasākumā „Latīņu kvartāls”, foto publicēts laikrakstā „Students”, Nr.2, 1936, 15.febr.Studentu padomes sekretārs P. Dāvidsons uzrunā LU rektoru J. Auškāpu 15. maija Vienības svētkiem veltītajā pasākumā, foto publicēts laikrakstā „Students”, Nr.8, 1936, 31. maijs
LU rektors profesors J. Auškāps ar kundzi Veru Cēsu pagasta „Vāļos” klausās LU Prezidiju Konventa kora apsveikuma dziesmu, 1937. gada jūnijs, foto publicēts žurnālā „Universitas”, 1937. gada 15. sept.LU prezidiju konventa LU rektoram J. Auškāpam dāvātais kauss ar uzrakstu „Rektoram prof. Jūlijam Auškāpam pateicībā – Latvijas Universitātes Prezidiju konvents, 1937, 19 VI”, fotogr. 2010. gada 18. jūnijā, Cēsu pagasta „Siļķēs”

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma LU padome pieņēma aicinājumu akadēmiskajai inteliģencei, kurā izteica atbalstu Kārļa Ulmaņa nacionālajai politikai. Būdams LU rektors profesors J. Auškāps aktīvi piedalījās dažādos sabiedriskos pasākumos. Viņš uzrunāja LU saimi imatrikulācijas aktos, LU dibināšanas gadskārtās, brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņas brīžos valsts svētkos 18. novembrī Brāļu kapos. LU rektors J. Auškāps uzstājās ar priekšlasījumiem, lekcijām un uzrunām arī Latvijas zemnieku un armijas virsnieku sanāksmēs, Latvijas radio, izcilu valsts un kultūras darbinieku – Kronvaldu Ata, K. Barona, Z. Meierovica u.c. – piemiņas pasākumos. Savās runās 15. maija Vienības svētku pasākumos J. Auškāps pievērsās Latvijas tautas nacionālajam un idejiskajam saturam, atbalstīja valsts politiskās vienotības un vadonības principu.

LU rektora J. Auškāpa pieņemšana Rīgas pilī pie Valsts prezidenta K. Ulmaņa 15. maija Vienības svētku svinībās, Rīga, 1937. gada 15. maijā (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)

 

Jūlijs Auškāps - izglītības ministrs

 
ASV Jēlas universitātes studentu koris viesošanās laikā Jūrmalā. 1. rindā 1. kreisās – izglītības ministrs, profesors J. Auškāps. Fotogrāfs E. Kraucs, Jūrmala, 1939. gada 11. jūlijs (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)
Prezidents Kārlis Ulmanis iecēla profesoru J. Auškāpu par izglītības ministru pēc profesora Augusta Tenteļa demisijas 1938. gada 18. augustā. Profesors J. Auškāps bija pēdējais pirmās brīvvalsts izglītības ministrs un šo amatu viņš ieņēma līdz 1940. gada 21. jūnijam, kad padomju vara atcēla K. Ulmaņa izveidoto Ministru kabinetu. Jau 20. gados Latvijā bija izveidota nacionālā izglītības sistēma, ko veidoja pamatskolas, vidusskolas un augstākās mācību iestādes. Augstākā izglītība Latvijā bija labi attīstīta un 1938. gadā Latvija ieņēma otro vietu Eiropā augstskolās studējošo skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem. Izglītības ministra J. Auškāpa pārziņā bija pamatskolas, ģimnāzijas, vidusskolas, arodskolas, komercskolas, tehnikumi, mazākuma tautību izglītības iestādes, augstskolas – Latvijas Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Konservatorija, kā arī Valsts vēsturiskais muzejs, Valsts Mākslas muzejs, Angļu valodas institūts, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Nacionālā opera, Pieminekļu valde un Latvijas Valsts arhīvs. Lielāko nozīmi J. Auškāps piešķīra izglītības sistēmas pamatam - bezmaksas pamatskolas izglītībai, jo viņš uzskatīja, ka mazāks izglītības līmenis nav pieļaujams. J. Auškāps uzskatīja, ka ļoti svarīga nozīme ir arodskolām, kurās var iegūt izglītību darbam ražošanā un lauksaimniecībā. Viņš uzsvēra, ka ģimnāzijas uzdevums ir sagatavot jaunatni studijām augstskolā, bet arodskolas dod iespēju sagatavoties praktiskajai dzīvei. Izglītības ministra J. Auškāpa laikā tika nodibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, kas uzsāka darbu 1939. gada 1. jūlijā. Profesors J. Auškāps piedalījās akadēmijas satversmes izstrādāšanā, kuru Ministru kabinets pieņēma 1938. gada 20. decembrī, kā arī uzrunāja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas padomi tās pirmajā sēdē 1939. gada 3. jūlijā. 1938. gada 15. novembrī tika pieņemts „Likums par valsts aizdevumiem normālas studiju gaitas nodrošināšanai augstākās valsts mācības iestādēs”. Tas deva iespēju studentiem vairāk pievērsties studijām, atbrīvoja tos no nepieciešamības strādāt papildus darbus, sekmēja trūcīgu jauniešu studijas. Likums paredzēja dot studentiem valsts aizdevumus mācību maksai un iztikai no īpaša studiju fonda, kas bija Latvijas Kredītbankas pārvaldībā.

Izglītības ministrs profesors J. Auškāps (2. no labās) apskata skolas muzeja eksponātu. Rīga, 1938. gads (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)

Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas atklāšanai veltīts svinīgs pasākums Jelgavas pilī. 1. rindā 1. no kreisās – izglītības ministrs, profesors J. Auškāps. Fotogrāfs E. Kraucs, Jelgava, 1939. gada 28. oktobris (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)

Profesors J. Auškāps veica arī Latvijas profesiju kameras organizēšanu veidošanu un piedalījās tās darbībā. Likums par Latvijas profesiju kameru tika pieņemts 1938. gada 5. maijā. 1939. gada 26. janvārī LU Lielajā aulā notika svinīgais pasākums, veltīts Latvijas profesiju kameras darbības svinīgajai atklāšanai, kur uzrunu teica arī J. Auškāps. Profesiju kamera apvienoja attiecīgo nozaru pārstāvjus un pārstāvēja to intereses. Kameras uzdevumos ietilpa tautsaimniecības un kultūras sasniegumu popularizēšana, tehniskās un pedagoģiskās literatūras izdošana, prēmiju un godalgu piešķiršana par sasniegumiem zinātnes, tehnikas un celtniecības nozarēs, inovāciju atbalstīšana. Valsts prezidenta K. Ulmaņa uzdevumā J. Auškāps vadīja arī Uzvaras laukuma izbūves projektu konkursu. 1939. gadā Ministru kabinetā tika izteikti pirmie ierosinājumi par Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanu, tajā apvienojot atsevišķas pētniecības iestādes un izcilākos Latvijas zinātniekus. Latvijas Zinātņu akadēmijas izveides sākumā kā pirmo pētniecības iestādi tajā varētu iekļaut 1936. gada 14. janvārī dibināto Latvijas vēstures institūtu, kā arī 1939. gada februārī no Zemes bagātību pētīšanas komitejas izveidoto Zemes bagātību pētīšanas institūtu. Taču līdz 1940. gadam nodomu par Zinātņu akadēmijas izveidi nepaspēja īstenot. Profesors J. Auškāps kā izglītības ministrs piedalījās un teica runas daudzos sabiedriskos pasākumos – skolu atklāšanas, karogu iesvētīšanas un jubileju pasākumos, pieminekļu un vēsturiskiem notikumiem veltītu piemiņas vietu atklāšanā, viņa priekšlasījumi, referāti, runas, lekcijas un raksti bija ieguvušas lielu popularitāti. Profesors J. Auškāps apkopoja savas runas un rakstus grāmatā „Zinātnei un Tēvijai”, kas iznāca 1938. gadā. Grāmatā ietvertajos populārzinātniskajos apcerējumos, runās un rakstos risināti izglītības, kultūras, dabaszinātņu un tehnikas jautājumi, ietvertas filozofiskas atziņas. J. Auškāpa darbu izlase tiek uzskatīta kā vērtīgs izdevums latviešu ētikā un kultūras filozofijā, kurā pausta zemes un tautas mīlestība, nacionālā pašapziņa, lepnums un gods. Izdevums „Zinātnei un Tēvijai” līdz ar K. Ulmaņa, E. Virzas u. c. autoru rakstiem tiek uzskatīts par vienu no 15. maija latviskās Latvijas idejas paudējiem.

Mazpulku organizācijas 10 gadu jubilejas svinību atklāšana Uzvaras laukumā. 1. no kreisās – izglītības ministrs Jūlijs Auškāps. Fotogrāfs E. Kraucs, Rīga, 1939. gada 3.septembris (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)

3. Latvijas riteņbraucēju vienības brauciena noslēgums Uzvaras laukumā. 1. rindā 2. no labās - izglītības ministrs, profesors Jūlijs Auškāps, Rīga, 1938. gada 28. augusts (foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva)


1937. gada 12. maijā ar likumu tika nodibināta valsts prēmija – Tēvzemes balva – par izciliem nopelniem tautas un valsts labā. Profesoram J. Auškāpam bija uzticēts nosaukt laureātu vārdus Tēvzemes balvas pasniegšanas svinīgajā ceremonijā Nacionālajā teātrī, kas notika katru gadu 15. maijā. Izglītības ministrs profesors J. Auškāps baudīja prezidenta Kārļa Ulmaņa atzinību un uzticību. Prezidenta K. Ulmaņa apsveikumā, kas veltīts profesora J. Auškāpa 55. gadu jubilejai 1939. gadā, teikts: „Jūsu mūža 55 gadu atceres svētkos sūtu Jums sirsnīgus sveicienus un vislabākos novēlējumus, kurus pavada mana dziļā atzinība par Jūsu līdzšinējām pūlēm kā skolotājam un administratoram universitātē, tā arī mūsu tautas izglītības un latvju jaunatnes audzināšanas darbā. Pārliecībā, ka Jūsu latviskā dedzība un neatlaidība, kas Jūs vedusi pie krietniem sasniegumiem zinātnē un dzīvē, aizvien liks kvēlot mūsu jaunatnes sirdīm vienotā darbā par Latvijas nākotnes spožumu un varenību, lūdzu Jūs, augsti godātais ministra kungs, saņemiet manas patiesās cieņas apliecinājumu. Novēlu Jums arī labākos panākumus un sasniegumus valsts darbā, par kuru gaišu liecību un kura turpmākām sekmēm stiprāko ķīlu sniedz Jūsu pirmais gads izglītības ministra krēslā.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.5/6 (1939), 683.lpp.).
Polijas valsts svētkiem veltītais svinīgais pasākums Latviešu biedrības namā, 1939. gada 3. maijā. 1. rindā 2. no kreisās – izglītības ministrs, profesors J. Auškāps (foto no Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājuma)

Valsts prezidents K. Ulmanis pie Nacionālā teātra atklāj Latvijas neatkarības proklamēšanas akta piemiņas plāksni, 1938. gada 18. novembrī. Vidū – izglītības ministrs, profesors J. Auškāps (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)

Francijas modernās mākslas izstādes atklāšana Rīgas pilsētas mākslas muzejā, 1939. gada martā. 1. no kreisās - izglītības ministrs, profesors J. Auškāps (foto no Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājuma)