Dokumenti

1922. gadā profesors J. Ruberts kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā un tūlīt iesaistījās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes organizēšanā. 1923. gadā J. Rubertu ievēlēja par Medicīnas fakultātes dekānu. Darba bija daudz, bez dekāna pienākumiem nācās nodarboties ar acu klīnikas veidošanu. Telpas stacionāram bija nepiemērotas slimnieku izvietošanai, pat nebija telpu slimnieku izmeklēšanai. Sākās intensīvs, plānveidīgs studentu apmācības darbs. Tikai pateicoties J. Ruberta enerģijai, darba sparam un organizatora talantam, Latvijas Universitātes Acu klīnika izveidojās par priekšzīmīgu dziedniecības iestādi un pētniecības institūtu.

1923. gada maijā profesoru J. Rubertu ievēlēja par Latvijas Universitātes rektoru. Šajā amatā viņš bija līdz 1925.gadam. Profesora J. Ruberta rektora vadības laikā no 1923. gada 1. jūlija līdz 1925. gada 1. jūlijam viņa tuvākie palīgi bija prorektors studentu lietās valodnieks profesors Juris Plāķis (1869–1942) pirmo gadu un profesors Augusts Tentelis otro gadu, prorektors saimniecības lietās sanitārinženieris profesors Mārtiņš Bīmanis (1864–1946), sekretārs arhitektūras vēsturnieks docents, vēlāk profesors Arturs Krūmiņš (1879–1969). Sāka iezīmēties dažas jaunās augstskolas tradīcijas, piemēram, viena no tām bija ikgadējie augstskolas svētki 28. septembrī, jo šis datums nozīmības ziņā tika pielīdzināts valsts proklamēšanai 18. novembrī. Divās svētku uzrunās, ko rektors J. Ruberts teica 1923. un 1924. gada 28. septembrī, iezīmējās svarīgākie tā laika sasniegumi un izaugsmes raksturojums.

Uzruna Latvijas Universitātes ceturtajos gada svētkos

1923. gada 28. septembrī

„Augsti godātie viesi!

Šodien paiet četri gadi no mūsu universitātes dibināšanas dienas. Jums visiem vēl būs atmiņā, kādos grūtos apstākļos dzimusi mūsu Alma mater. Bija jāiesāk bez jebkādiem līdzekļiem. Visapkārt valdīja nemiers un nenoteiktība, grūti bija noorganizēt radošu darbu. Tomēr, kā redzat, šis lielais darbs veikts ar sekmēm un nesis svētīgus augļus.

Mūsu augstskola pa šo laiku augusi ne vien plašumā, bet arī dziļumā, pilnībā un vienībā. Ir nākušas klāt jaunas fakultātes, jau agrāk darbojošās paplašinātas. Mūsu universitātes katedrus ieņem galvenā kārtā mūsu pašu mācības spēki. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar ārzemju universitātēm. Mūsu auditorijās, klīnikās,  laboratorijās tiek veikts ne tikai pedagoģisks, bet arī dziļi zinisks darbs, ko rāda universitātes izdotie anāļi un kuru rakstus atrodam iespiestus ārzemju žurnālos. Pagājušā semestrī mēs piešķīrām pirmo doktora grādu. Pēc pāris dienām notiks atkal doktora promocija un, cerams, ne vienīgā šinī mācības gadā.

Mūsu iekšējo dzīvi noskaņo un noteic universitātes satversme, kura apstiprināta pagājušā gadā. Pēc šīs satversmes mūsu universitāte ir ne vien augstākā zinātnes un izglītības iestāde valstī, bet reizē ar to arī nacionāla un autonoma iestāde. No katra, kurš darbojas mūsu universitātē, mēs prasām cienību un lojalitāti pret mūsu nacionālām interesēm.

Brīvā Latvijā jābūt tikai brīvai augstskolai, un tagad mēs esam brīvi savā pārvaldē, brīvi savos pētījumos, brīvi to rezultātu pasniegšanā. Un beidzot mēs esam arī apvienotā augstskolā; tas antagonisms, kas sākumā valdīja starp humanitārām un tehniskām fakultātēm, ir izzudis. Vienotiem spēkiem mēs visi tagad kalpojam vienai svētai idejai.

Kur spīd saule, mēdz būt arī ēna. Par tādu ēnu mēs varam saukt mazos līdzekļus, kuru dēļ daža laba fakultāte ir spiesta sašaurināties kā telpu ziņā, tā arī ziniskos pētījumos. Šādā ēnā atrodas mūsu universitātes medicīnas fakultāte, kurai līdz pat šai dienai vēl nav savu klīniku.

Mūsu augstskola no pirmajām dienām dzīvojusi visciešākā un tuvākā sakarā

ar tautu, sabiedrību, valsts iestādēm, studentiem, un citādi arī mūsu turpmākā eksistence nav domājama. Mēs uzskatām sevi par šīs lielās saimes locekli: jūsu prieki ir mūsu prieki, jūsu bēdas – mūsu bēdas, un, kamēr tikai pastāvēs Latvija un tai klāsies labi, – zels un ziedēs arī mūsu universitāte.         

Dievs, svētī Latviju!” 

Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 7427. f., 6. apr., 20. l., 284.–286. lp.; “Latvijas Kareivis”, 1923, Nr. 219, 29. sept.

J. Ruberts atpūtas brīdī, ap 1930.g.

Kā pasniedzēju profesoru labi savās atmiņās raksturojis mediķa profesora Jēkaba Alkšņa dēls Arveds Alksnis:

”Tanī pašā auditorijā oftalmoloģijas lekcijas lasīja profesors Jānis Ruberts. Šo mazo priekšmetu viņš bija mācējis padarīt par svarīgāko piektajā kursā. Viņš lasīja ļoti sistemātiski un viss viņa lekcijās bija svarīgs. Studenti tika izsaukti alfabētiskajā kārtībā, tā kā katrs zināja to dienu, kad būs jāstājas profesora priekšā. Ja nu students tad neieradās, tad bija slikti. Arī pie profesora Ruberta es biju izņēmuma stāvoklī, bet viņa joki bija asprātīgi un neapvainoja. Studentiem no viņa bija liels respekts un daži, izsaukti, tā apjuka, ka nezināja neko pateikt. Vissmagākais apvainojums profesoram bija, ja kāds students apjukumā “musculus orbicularis oculi” nosauca par “sphincter oculi”. Tad profesors bez žēlastības nosauca pēc kārtas visus cilvēka organismā zināmos sfinkterus, uzsvērdams, ka tāda “sphincter oculi” nav. Arī man kādreiz pie viņa negāja viegli. Es viņa lekcijas centos apmeklēt visai kārtīgi. Vienreiz, tomēr zinādams, ka mani izsauks tikai nākamo reizi, es lekcijas sākumu nokavēju un, izmantojot biezos priekškarus, ieslīdēju auditorijā profesoram nemanot, bet apsēdos citā vietā, ne kā parasti. Kad pienāca izsaukšanas brīdis, profesors pārlaida acis auditorijai un savā parasti augstajā balsī sāka: ”Jā, viņš nenāk, viņam jau nav jānāk! Alkšņa nav! Nē, visiem oftalmoloģija jāzina, internistiem, ķirurgiem, urologiem!“. Kad es atsaucos, viņš teica: ”Es jau tā nopietni nebiju domājis Jūs izsaukt, bet, ja nu Jūs te esat, nākiet vien!”

Profesora J. Ruberta vadības laikā notika pirmā ievērojamākā – augstskolas piecu gadu – jubileja, kas tika iezīmēta ar plaša darbības pārskata sagatavošanu un izdošanu. Pati jubileja notika 1924. gada 28. septembrī un sastāvēja no rektora uzrunas, internista un filozofa profesora Mārtiņa Zīles (1863–1945) akadēmiskās runas “Par miršanas un nemirstības problemiem no ārsta viedokļa”, rektora J. Ruberta ziņojuma par LU darbību, Goda diplomu pasniegšanas, studentu sacensības darbu uzvarētāju apbalvošanas, svinībām piemērotām dziesmām, apsveikumiem u.c.  

1924. gada decembrī J. Ruberts smagi saslima, uz pusgadu vadības pienākumus nodeva prorektoram Augustam Tentelim. J. Ruberts būdams rektora amatā, lielu uzmanību veltīja Medicīnas fakultātei, arī pēc rektora amata pienākumu pildīšanas, kad atgriezās Medicīnas fakultātē kā ierindas profesors. Medicīnas fakultātē J. Ruberta tuvākie līdzbiedri bija dekāni profesori bioķīmiķis un fiziologs Roberts Krimbergs (1874–1941), Mārtiņš Zīle (viens no turpmākiem LU rektoriem), kā arī psihiatrs Hermanis Buduls (1882–1954), ķirurgs Jēkabs Alksnis (1870–1957), dermatovenerologs Pēteris Sniķers (1875–1944) un fakultātes ilggadējais sekretārs patologs profesors Ernests Paukulis (1872–1941). Klīniku jautājumu jau 1919. gadā bija centies risināt viens no Latvijas Augstskolas un Medicīnas fakultātes līdzdibinātājiem, Latviešu izglītības biedrības priekšnieks ārsts Ādams Butulis (1860–1938), rosinot dāvināt augstskolai uz atklāšanu Rīgas pilsētas slimnīcas, taču saņēmis iebildumus, ka tās vajadzēšot arī uzturēt, kas Medicīnas fakultātei nebūšot pa spēkam. Fakultātes klīniskā pamatbāze no 1920. gada atradās 1. slimnīcā, taču situācija nedaudz uzlabojās pēc 1928. gada, kad šim nolūkam tika atjaunota 1919. gadā slēgtās Rīgas pilsētas 2. (tagad P. Stradiņa Klīniskās universitātes) slimnīcas darbība.

Profesors J. Ruberts izmeklē slimnieci Acu slimību klīnikas ambulancē, blakus asistents K. Apiņš, ap 1930.g.

Svarīga profesora J. Ruberta iniciatīva bija Latvijas Oftalmologu biedrības nodibināšana 1932. gada 1. novembrī. No pirmās dienas viņš, protams, bija tās priekšsēdētājs. Tā bija viena no pirmajām un nedaudzajām ārstu specializētajām biedrībām, jo kolēģi tolaik galvenokārt vienojās vai nu pēc nacionālas, vai teritoriālas piederības. Oftalmologu biedrības sēdēs tika apspriesti zinātniski, klīniski un profesionāli jautājumi. Biedrība kļuva par profesora sirdslietu, jo tajā varēja demonstrēt savu lielisko, daudzpusīgo un neizsīkstošo erudīciju. Latvijā tolaik bija 36 oficiāli reģistrēti speciālisti oftalmoloģijā.

Attēlā Profesors J. Ruberts (1. rindā ceturtais no labās) Rīgas pilsētas dzelzceļa stacijā pirms  došanās uz Baltijas oftalmologu konferenci Kauņā, 1932.g. 25. maijs.