Biogrāfija

Bērnība un skolas gadi

Ivars Lācis dzimis 1949. gada 11. februārī Sasmakā, vienā smalkā Kurzemes pilsētā ar literāro nosaukumu Valdemārpils, Talsu rajonā. Viņa tēvs bija mehāniķis, māte strādāja Vandzenes vidusskolā par lietvedi. Ģimene dzīvoja Vandzenē – muižas kalpu mājā ar nosaukumu “Vecelle”. Šis nopietnais izaicinošais nosaukums bija kādreizējai Vandzenes pils barona kalpu mājai. Tur Ivars Lācis nodzīvoja mūža pirmos gadus – līdz 1954. gadam. Ģimene mājā apdzīvoja palielu istabu. “Tā bija jauka vieta, ko vēl tagad gara acīm atceros – gan muižas dīķi, gan mājas īpatnējos logus. Tur es pavadīju savu bērnību un līdz pat 5. klasei mācījos skolā Vandzenē. Skolā man patika iet. Tur bija interesanta vide un ļoti jauki skolotāji. Sākot jau ar 3. klasi, es Vandzenes skolas laikā spēlēju saksofonu pūtēju orķestrī un ziemā gāju aiz šķirsta, ar savu instrumentu piebasējot ritmu… Taču pēc 5. klases tēvs izdomāja, ka bērniem skolā ir jāmācās Rīgā, lai nākotnē tur varētu arī studēt un dzīvot. Kad nonācu Rīgā, šī muzikālā līnija beidzās, kaut gan līdz balss lūzumam es vēl dziedāju Rīgas zēnu korī,” - atceras I. Lācis (7).

Rīgas skola I. Lāci sagaidīja ar daudziem pārsteigumiem. Tur bija daudz labāk jāprot krievu valoda, ko Vandzenē īpaši nevajadzēja mācīties. “Rīgā es skolā gāju Juglā, kur ik pēc gada nācās pārcelties uz jaunuzceltu skolu, taču tās visas bija Fizkultūras institūta tuvumā, tāpēc es, tāpat kā citi mana rajona puikas, izmēģināju daudzus dažādus sporta veidus – sākot ar ūdenspolo, volejbolu un beidzot ar basketbolu. Pie tā arī paliku, un tā bija man dominējošā aizraušanās līdz pat studiju 2. vai 3. kursam” – par skolas gadiem Rīgā atceras I. Lācis (7).

Ivars Lācis pabeidza Rīgas 1. vidusskolu (tagadējo Rīgas valsts 1. ģimnāziju). Viņam ļoti laimējas ar skolotājiem. Viņš atzīst, ka “matemātikas skolotājs Alfrēds Grava bija īsta matemātikas leģenda, fiziku mācīja leģendāra skolotāja – Vīvija Slītere” (7). I. Lācis vidusskolā beidzis tikai 10 klases (pretēji ierastajām 11), jo tolaik notika tāds eksperiments. Pēc 1. vidusskolas beigšanas I. Lācim nešķita, ka ir kāda alternatīva Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātei un “iespējai godīgi nodarboties ar dabas zinībām un pasaules neizzināto daļu” (7).

Studiju gadi Latvijas Valsts Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē (1966.- 1971.)

Izturējis lielu iestājpārbaudījumu konkursu, I. Lācis uzreiz iestājās LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Studiju gados I. Lācis bijis sportisks zinātnieks – veiksmīgi apvienoja profesionālās studijas ar basketbola treniņiem. Šo laiku viņš atceras kā īpaši piepildītu – studijas, darbs studentu celtnieku vienībās, spraiga darbošanās augstskolas basketbola izlasē ASK klubā, kā arī paša kāzas.

Ivars Lācis studēja kopā ar Andreju Cēberu, Juri Žagaru, Īzaku Rubinšteinu un citiem vēlāk pazīstamiem zinātniekiem. No saviem studiju gadiem Ivars Lācis atceras fantastiskus pasniedzējus: “Bieži atceros Andri Godkalnu, kas mācīja teorētisko cietvielu fiziku. Viņš, ienākot auditorijā, aizmirsa nodzēst cigareti, viņam eksistēja tikai formulas uz tāfeles – cigarete dedzināja pirkstus, un mēs skatījāmies, cik ilgi viņš ļaus pirkstiem degt. Pasniedzēji bija pilnīgi ziedojušies studentam, strādāja ar milzīgu pašatdevi; daudzi dega, un daudzi deg šodien” (3).

Pirmoreiz Universitātes rektora kabinetā I. Lācis nonācis kā nepaklausīgs students, pret rektoru viņš izjutis lielu bijību vēl ilgi pēc šī gadījuma. Tolaik stipendijas katrs students gājis saņemt kasē Baznīcas ielā. Reiz tieši uz tolaik plaši svinētajiem Starptautiskajiem sieviešu dienas svētkiem stipendiju izmaksa aizkavējusies. Pie lodziņa bijis ļoti daudz studentu. I. Lācis vēlējies ātrāk tikt pie mērķa un, laužoties pie lodziņa, uzdūries toreizējam zinātņu prorektoram. Par to I. Lācis izsaukts pie rektora Jāņa Jurgena, un ticis izskatīts jautājums par viņa atskaitīšanu. Situāciju par labu vērsis toreizējais Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns Laimonis Beizīters (1).

Tagad profesors Ivars Lācis uzskata, kā mūsdienu universitātes students ir pašapzinīgāks. “Kad es studēju, bija diezgan bezcerīgi kaut ko izmainīt studiju programmā. Tagad, ja studiju programmu padomē ir pāris aktīvu studentu, kas var motivēti parādīt, kāpēc nepieciešamas izmaiņas, mums pēc dažiem gadiem ir jauns priekšmets vai izmaiņas esošā saturā. Astoņi studenti, kas ir universitātes senāta sastāvā, uzliek veto tā lēmumam. Tolaik neviens to pat nevarēja iedomāties!” (13)

Sports Ivaru Lāci aizrāvis jau kopš bērnības. Viņa pirmās atmiņas par sportu ir saistītās ar slēpēm, kuras kaimiņš uztaisīja tālajā 1952. gadā. “Tajā laikā dzīve bija diezgan skaudra, un tā bija vienīgā iespēja tikt pie slēpēm”, atceras Ivars Lācis. Skolā un Latvijas valsts Universitātē viņš nodarbojas ar slēpošanu un bumbu spēlēm. 6. klasē sāka ar volejbolu, bet pēc tam pārgāja uz basketbolu, trenējas ASK sporta klubā. Treniņi ASK sporta klubā bija ļoti interesanti, jo izdevās spēlēt ar slaveniem spēlētājiem, tādiem kā Tālis Freimanis, Kārlis Strēlis.Treniņus ASK klubā Ivars Lācis turpināja arī studiju laikā. Ivara Lāča lielākais panākums basketbolā ir Rīgas čempiona titula izcīnīšana 1968. gadā. Jau būdams rektors, kopā ar kolēģiem no LU vadības Ivars Lācis spēlēja basketbolu.

Ivaram Lācim vienmēr patikusi kalnu slēpošana. Arī tagad viņš ar nepacietību gaida, kad uzsnigs sniegs, lai kopā ar sievu, kurā savā laikā universitātē bija distanču slēpotāja, dotos slēpot Alpos. Runājot par sportu savā dzīvē Ivars Lācis uzsvēra, ka “sports viņu ir padarījis azartiskāku un palīdzējis ievilkt rakstura cīnītāja līniju – iet līdz galam visās lietās. To gan esmu iemācījies, kā arī spēlē vienmēr ir jātiek atpakaļ (aizsardzībā). Basketbolā neatkarīgi no tā, vai tu vari vai nē, atpakaļ ir jātiek. Un tā ir arī dzīvē” (12).

Darbs Latvijas Universitātē

Jau studiju laikā, sākot no 3. kursa (1969. gada), I. Lācis sāka strādāt LVU Pusvadītāju Fizikas katedrā. Pēc augstskolas beigšanas Ivars Lācis palika strādāt savā Alma mater – sākumā par Fizikas un matemātikas fakultātes vecāko laborantu, pēc tam par mācību laboratorijas vadītāju, asistentu, vecāko pasniedzēju, docentu, profesoru, vadošo pētnieku, Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas vadītāju, līdz beidzot kļūstot par LU zinātņu prorektoru un rektoru.

No 1977. līdz 1980. gadam Ivars Lācis bija LVU aspirants, bet 1980. gadā kļuva par Fizikas un matemātikas zinātņu kandidātu. Doktora disertāciju “Синтез и оптические свойства монокристаллических слоев окислов щелочноземельных металлов” (15) viņš aizstāvēja Salaspils Fizikas institūtā 1981. gadā. “Tolaik aizstāvēt fizikas un matemātikas kandidāta grādu bija diezgan nopietni, jo netrūka spēcīgu skolu un pretendentu. Man bija ļoti interesanti, jo vadošā organizācija bija Maskavas Kristalogrāfijas institūts, toreiz institūta direktora vietnieks un vadošais speciālists manā tematikā bija tāds Černovs, šobrīd atzīts pētnieks ASV, un viens no maniem oponentiem bija Aleksandrovs no Novosibirskas – pilsētas, kas bija otrā “karojoša” zinātnieku nometne. Es – jauns perifērijas prātvēders – nebiju izdomājis, cik svarīgi arī politiski, rakstot disertāciju, atsaukties uz vienas vai otras minētās skolas pētījumiem. Tāpēc zinātniskajā seminārā Kristalogrāfijas institūtā es dabūju tādu mācību, kas bija krietni smagāka par pašas disertācijas aizstāvēšanu Salaspilī” – stāsta Ivars Lācis (7).

1989. gadā I. Lācim radās iespēja veikt zinātnisko darbu Vācijā, Kaizerslauternes universitātē, bet 1993. gadā - Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē). I. Lācis bija tiešais liecinieks Vācijas apvienošanai, kad krita Berlīnes mūris. Pieteikumā par iespējamo stažēšanos ārzemēs viņš atzīmējis, ka māk vācu valodu, lai iegūtu kvalitatīvāku izglītību. Tomēr valodu nebija pratis. Iespēja stažēties Vācijā viņam tika dota – viņam paziņots, ka pēc divām nedēļām jādodas stažēties uz Cīrihi. Vācu valodas apgūšanai I. Lācis izmēģinājis īpašu metodi, kas tajā laikā lietota Maskavā, – valodu apgūst, lasot tautasdziesmas, dejojot un lēkājot, notikušas arī apmācības miegā. I. Lācis stāsta, ka divu nedēļu laikā šādi viņš “sataustījis valodas garšu”. Kad ieradies Cīrihē, viņš sev par pārsteigumu atklājis, ka tur neviens nerunā vāciski. Cīrihē runā Šveices vācu valodā, kas būtiski atšķiras no tās, kuru I. Lācis apguva. Bez jebkādiem kursiem I. Lācis ļoti labi apguvis arī šo valodu un vēlāk no tās tulkojis Vācijas augstskolu likumu latviski (1).

1991. gadā, Ivars Lācis kļuva par LU docentu, šajā pašā gadā ieguva fizikas doktora grādu, savukārt 1993. gadā - habilitēto fizikas doktora grādu. 90. gadu vidū Ivars Lācis kļuva par LU Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas un LU CFI Optisko materiālu laboratorijas vadītāju. 1992. gadā kopā ar kolēģiem fiziķiem un mediķiem sāka darbu redzes zinātnē, kā arī izveidoja bakalaura un maģistrantūras optometrijas studijas programmas.

1990. gadā Latvija ieguva neatkarību. Neatkarība no PSRS nozīmēja daudzu tehnoloģisko rūpnīcu slēgšanu. Mikroelektroniskā rūpniecība un mazie pētnieciskie institūti Latvijā tika likvidēti, tāpēc Ivars Lācis bija to fiziķu vidū, kas mikroelektroniku nomainīja pret optometriju. “Šīs pārmaiņas bija samērā sāpīgas, jo bija nemitīgi jāmācās – materiālmācības vietā jālasa neirofizioloģija. Neviens īsti nesaprata, kas ir redzes zinātne,” stāsta Ivars Lācis (9).

“Man ir bijis gods un laime pašam mainīt zinātnes nozari 1993. gadā, kad mēs Pusvadītāju fizikas katedrā no mikroelektronikas, sārmu metālu halogenīdiem un svina stikliem pārgājām uz redzes zinātni. Tā bija ļoti kardināla virziena maiņa, kas novedusi pie tā, ka Latvijā radusies jauna zinātniskās un praktiskās pētniecības skola, kurā jau ir doktori un doktoranti, kas ir atpazīstami pasaulē, sākot no ASV līdz Austrālijai. Mainīt nozari nav viegli, nākas kaut ko upurēt, pirmkārt, jau savas personiskās ambīcijas,” – atzīt profesors (8). Aprakstā “Optometrijas attīstības vēsture Latvijas Universitātē” Ivars Lācis norada, ka “ar optometriju saistīti pētnieciskie centri ir atrodami daudzās universitātēs, tie nereti veidojušies pie fizikas fakultātēm. Piemēram, Kalifornijas, Ohaio vai Latvijas Universitātē. Visos procesos līdzīgs ir tas, ka sākumā programmas kodolu iznes akadēmiski titulēti fiziķi un lektori no optometrijas profesionālās jomas. Taču ļoti atšķirīgi ir laika intervāli no pirmās idejas līdz studiju programmu atvēršanai. Bērklijas koledžā Kalifornijas universitātē process prasīja 17 gadus, turpretī Latvijas Universitātē no idejas līdz programmai mēs nonācām viena gada laikā (1991.-1992.)” (9). Spēcīgs impulss optometrijas studiju attīstībai Latvijā bija Latvijas Universitātes un Starptautiskā Universitāšu centra Florencē 1991. gada 7. oktobrī parakstītais līgums par sadarbību optometrijas studentu apmācībā. Tūlīt pēc tam Fizikas un matemātikas fakultātē sākās intensīvs darbs pie mācību programmu veidošanas un gala pārbaudījumu prasību izstrādāšanas. Tika izpētītas Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu optometrijas skolu programmas. Pieredzes nolūkos tika apmeklētas optiķu skolas Itālijā, ASV un Lielbritānijā. Vadoties no labāko ārzemju skolu pieredzes un par pamatu ņemot Latvijas Universitātes tradīcijas, tika izveidotas programmas studijām Latvijas Universitātē. Projekta veiksmi nodrošināja tas, ka optometrijas programmu realizācijā piekrita piedalīties ne tikai fiziķi, bet arī vadošie Latvijas acu ārsti. No fiziķu puses pie optometrijas mācību programmas iedzīvināšanas Latvijas Universitātē strādāja Ilmārs Vītols, Ivars Lācis, Pēteris Cikmačs, Vitolds Grabovskis un Jānis Dzenis. Profesors Ivars Lācis bija Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas vadītājs no 1995. gada līdz 2001. gadam un no 2007. gada līdz 2015. gadam. Kopš 2015. gada Ivars Lācis ir LU emeritus profesors.

Profesora I. Lāča pētnieciskais virziens – kristālu augšana, stikla struktūra, elektroniskās ierosas kristālos un stiklos, redzes uztvere, stereoredzes slieksnis, binokulārās redzes nestabilitāte. Viņš ir daudzu zinātnisko rakstu autors, piedalījies starptautiskās zinātniskās konferencēs. 2013. gadā kopā ar kolēģiem Guntu Krūmiņu, Jeļenu Jakovļevu, Lasmu Ekimāni, Jurģi Šķilteru, Evitu Kassalieti un Gati Ikaunieku uzrakstīja monogrāfiju “Skolas vecuma bērniem redzes uztveres novērtēšanas metode” (14). Profesors zina daudzas valodas – angļu, vācu, krievu, itāļu. Viņš atzīst, ka itāļu valodu apguvis nepieciešamības dēļ – klausoties un runājot, jo vajadzēja arī recenzēt studentu maģistra darbus itāļu valodā.

Ivars Lācis ir Fiziķu biedrības biedrs (kopš 1994. gada), Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas biedrs (kopš 1997. gada), Latvijas Augstskolu profesoru asociāciju biedrs no 1997. gada, ASV Optiķu asociācijas biedrs (kopš 1999. gada). 2018. gadā Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas kongress ievēlēja profesoru I. Lāci par prezidentu.

I. Lācis darbojas arī kā eksperts LU Cietvielu fizikas institūta Promocijas un habilitācijas padomē (kopš 1994. gada) un LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta Promocijas un habilitācijas padomē (kopš 1998. gada). 1996. gadā Ivars Lācis ieņēma profesora amatu LU, 1998. gadā uzsāka darboties kā LU Zinātnes padomes priekšsēdētājs, bet 1999. gadā kļuva par LU Doktorantūras programmas direktoru un LR Ministru prezidenta padomnieku izglītības jautājumos..

No 2001.gada viņš ir LU Fizikas nozares profesoru padomes loceklis, LZA Senāta loceklis, UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas loceklis.

Kopš 2008. gada līdz pat šodienai Ivars Lācis ir Latvijas Universitātes fonda valdes priekšsēdētājs. LU Fonds darbojas kopš 2004. gada un ir respektabla mecenātisma organizācija, kura uzņemas rūpes par izciliem studentiem sadarbībā ar izglītību atbalstošiem mecenātiem un partneriem. LU fonda moto - nesavtīgs atbalsts izcilai izaugsmei. LU fonds rūpējas ne tikai par ziedojumu piesaisti un stipendiju izmaksu, bet arī par to, lai tiktu pateikts paldies katram Alma Mater mecenātam. LU galvenajā ēkā, Raiņa bulvāri 19, kopš 2005. gada ir atklāta LU mecenātu goda siena.

2017. gada 30. novembrī Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī atklāja unikālu ziedošanas bankomātu. Šis ir pirmais uz izglītības atbalstu vērsts projekts valstī. LU fonda valdes priekšsēdētājs Ivars Lācis ar lepnumu iepazīstināja ar ziedotni - ierīci, kas ļauj tiešsaistē noziedot “sirdij tuvāko Latvijas Universitāte projektu”. Latvijas Universitātes fonds vāc līdzekļus Absolventu takas izveidei Botāniskajā dārzā, finansējumu jaunajiem pētniekiem, basketbola sistēmai un citiem mērķiem.“Mums kopā strādājot, jāpanāk, lai jaunā ziedotne kļūtu par ikviena no aptuveni 250 000 LU absolventu dāvināšanas totēmstabu, pie kura vismaz reizi gadā pakavēties minūti un izpildīt vienkāršu rituālu. Rituālu savas pašapziņas celšanai un Latvijas attīstības nodrošināšanai. Vienkāršas darbības ar skaitļiem rāda, ka ikvienam no LU pēdējo gadu absolventiem, dāvinot tikai 0,15% no saviem gada ienākumiem, Universitātes "Rakstu māja" Torņakalnā augšāmceltos jau nepilnos divos gados,” uzsver LU fonda valdes priekšsēdētājs.

Latvijas Universitātes rektors (2000. – 2007.)

Rektora amatā LU Satversmes sapulce Ivaru Lāci ievēlēja 2000. gada maijā. Kāda intervijā uz jautājumu ”Kā jūs kļuvāt par LU rektoru”, Ivars Lācis pastāstīja, ka “bija vairāki aspekti – pirmkārt, pirms kļuvu par rektoru, es piekritu kļūt par zinātņu prorektoru savam priekšgājējam Jurim Zaķim. Pēc tam, tuvojoties jaunajām rektora vēlēšanām, radās iekšējs mudinājums mainīt gaitu viesnīcas “Rīga” (viens no mecenāta K. Morberga novēlētajiem īpašumiem, kas pēc jaunās likumdošanas bija nevis jāatgūst, bet no jauna jāprivatizē) atgūšanā. Tas bija ļoti sarežģīts privatizācijas process. Likās universitātei nāksies šo īpašumu zaudēt un palikt bešā. Toreiz man, maniem kolēģiem un domu biedriem šķita, ka ir iespējams mainīt šo “nolemtību”, un tas bija viens no izšķirīgiem faktoriem, kāpēc es 2000. gada maijā nolēmu piedalīties rektora vēlēšanos. Un otrs arguments bija vēlme iemācīties ko jaunu – šajā gadījumā paskatīties, vai varu sevi apliecināt tādā jomā kā lielas organizācijas vadīšana” (7).

Savā runā rektora amata kandidātu sanāksmē 2000. gada 25. maijā Ivars Lācis atzīmēja, ka būtiskākais Universitātē šobrīd ir skaidra sapratne par stratēģisko mērķi, t.i., eiropeisku Universitāti. Viņš atzina, ka esam tuvu tam, bet kopumā daudz kā vēl trūkst. “Kā rektoram man ļoti daudz jāapgūst. Jāielec vilcienā, kurš pilnā sparā dodas uz priekšu” (4). Savā programmā viņš iezīmēja prioritātes šādās jomās: studiju iespēju attīstība un kvalitāte, akadēmiskās darbības vides uzlabošana un personāla sociālās garantijas.

2003. gada maijā Ivars Lācis kā vienīgais pretendents par LU rektoru kļuva atkārtoti. “Otrā termiņā man bija pienākums startēt, jo bija diezgan daudz kas iesākts, bet palicis nepabeigts,” – atzīst I. Lācis. Savā programmā profesors uzsvēra, ka vissvarīgākais ir apzināties, ka augstskolas attīstības pamatā ir students. “Viņi ir tie, kuru dēļ mēs te esam”. Augstskolai būtu jārūpējas par studiju iespēju un studiju kvalitātes uzlabošanu.

2005. gadā I. Lācis tika atzīts par labāko rektoru Latvijā.

Par to, kas šajos gados PFPL sasniegts – gan to iekārtojot, gan organizējot darbu, veicot līgumdarbus, audzinot un mācot jaunos laboratorijas kadrus – var pateikties arī Jura Zaķa darba spējām un plašajām zināšanām. Juris Zaķis, būdams apdāvināts fiziķis un atsaucīgs darbinieks, ieguva lielu popularitāti laboratorijā.

I. Lāča vadīšanas laikā LU piedzīvoja strauju attīstību un modernizāciju. Universitātē tika iedzīvināts komandas vadības stils, izmantotas moderno informācijas līdzekļu iespējas mācību procesā, augstskola palielināja savu atpazīstamību Eiropā. Tika izveidotas doktorantūras skolas, īstenota ideja par zinātnisko grantu piešķiršanu, izveidots LU Lāzeru centrs, ieviestas stipendijas emeritētajiem profesoriem. LU tika izveidotas jaunas mācību laboratorijas: Pusvadītāju ierīču, Cietvielu ķīmijas un materiālu tehnoloģijas, kā arī Optikas un fizioloģiskās optikas laboratorijas.Tika paaugstināta LU īpašumu faktiskā vērtība, izveidota Ratnieku lauku teritorija – konferenču un atpūtas komplekss.

Esot rektora amatā, profesors Ivars Lācis rūpējās par Universitātes Bibliotēkas attīstību, piedalījās dažādās Latvijas Universitātes Bibliotēkas aktivitātēs: bija klāt svinīgos grāmatu dāvinājumu pasākumos, apmeklēja grāmatu atvēršanas svētkus, viņš bija klāt arī jauno bibliotēku un lasītavu atvēršanā. 2005. gadā, būdams ASV un Kanādā, viņš ar lepnumu stāstīja tautiešiem, ka Latvijas Universitātē ir atvērtas jaunas, modernas bibliotēkas Ekonomikas un vadības, Filoloģijas, Moderno valodu, Fizikas un matemātikas un Sociālo zinātņu fakultātēs. Bibliotēku remontos un iekārtošanā kopumā tika ieguldīti vairāk nekā 210000 lati. Ievērojami tika palielināts arī finansējums grāmatu un žurnālu iegādei. 2001. gadā tie bija tikai 224 000 lati, savukārt 2005. gadā - jau 380 000 lati, tādējādi pēc grāmatu un žurnālu iepirkuma apjoma sasniedzot Latvijas Nacionālo bibliotēku.

2007. gadā intervijā uz jautājumu par svarīgāko, kas paveikts universitātē, profesors I. Lācis atbildēja: “Pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam ieviesuši kolektīvo vadības modeli. Tas nozīmē, ka tiek sadalīta atbildība par svarīgākajiem darbiem. Būtiski, ka LU apmēram divus gadus pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā spēja pievērsties nopietnas mūsdienīgas zinātnes infrastruktūras veidošanai.”

Ivars Lācis atzīst, ka ir divas lietas, ko viņam gribējās pacelt, bet kas ir palikušas līdz galam nepaveiktas. Tas ir “mecenātisms un draudzīgais aicinājums tiem LU (vai arī LVU!) absolventiem, kas dzīvē kaut ko jau ir sasnieguši – vismaz izremontēt savu veco kopmītnes istabiņu!”

Rektora amatā Ivara Lāča pratu nodarbināja jautājums - “Kāpēc cilvēks ir tik nesaprotams un kāpēc lēmumu pieņemšanā gandrīz vienmēr dominē emocijas, nevis loģika un prāts? Bet varbūt tā arī vajag?” (11).

Atskatoties uz Universitātes vadītāja amatā pavadīto laiku, I. Lācis atzīst, ka rektors nav līdzīgs imperatoram, kurš visu īsteno viens pats. Viņa vislielākā veiksme ir kolēģi, ar kuriem kopā nācies strādāt, - labi, gaiši, smaidoši un droši cilvēki. I. Lācis atzīst, ka rektoram ir jāspēj nesavtīgi palīdzēt, nedomājot par savu labumu (8).

Ivars Lācis uzskata, ka Universitātes nākotne tuvāko piecpadsmit gadu laikā būs rožaina, proti uzlabosies zinātniskā infrastruktūra, akadēmiskajā vidē palielināsies augsti kvalificētu mācībspēku skaits, un “daudzās nozarēs mēs ielauzīsimies pasaules zinātnes elitāro universitāšu pulkā” (8).

Profesors Ivars Lācis ir LU Ģerboņa Zelta zīmes saņēmējs (2007). Šo apbalvojumu viņš saņēma par nesavtīgu un radošu darbu Latvijas Universitātes labā, zinātnes universitātes idejas popularizēšanu sabiedrībā un ieguldījumu Latvijas augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes stiprināšanā.

2007. gadā beidzās I. Lāča LU rektora pilnvaru termiņš, un viņa vietu ieņēma Mārcis Auziņš.

2007. gada 29.oktobrī, Latvijas Universitātes Senāta sēžu zālē svinīgi tika atklāts bijušā Latvijas Universitātes rektora profesora Ivara Lāča portrets, ko gleznojis mākslinieks Roberts Muzis. Portrets papildina Latvijas Universitātes bijušo rektoru portretu galeriju.

Ģimene

Daudzās intervijās ar lielu lepnumu Ivars Lācis stāsta par savu ģimeni un paša uzcelto māju, jo “latvietim savs kaktiņš, savs zemes stūrītis gēnos ierakstīts” (6). “Vārds māja ir sieviešu dzimtē, un man mājas vienmēr asociējas ar sievieti. Mājas jāsmaržo – pēc pīrāgiem, tīrības un miera. Neviena no šīm trim smaržām nav iegūstama bez sievietes pašaizliedzības, ziedošanās un liela darba. Mana mūža svarīgākās sievietes – mamma, sievasmāte, sieva un abas meitas – savulaik ir apguvušas un savās mājās spēj šīs smaržas ienest dažādās proporcijās. “Vecelles” man vēl tagad atmiņās asociējas ar pīrāgu smaržu. Lai cik skarbi kuru brīdi bija apstākļi, pīrāgi tika diezgan regulāri cepti, tāpat dzimšanas dienas tortes. Māja bija arī stūrītis, kur podā stāvēja sālītas reņģes vai brētliņas – tā bija specifiska smarža, ko mūsdienās daudzi bērni pat iedomāties nevar” – atceras Ivars Lācis (6).

Ģimeni Ivars Lācis nodibināja agri, 1970. gadā, kad vēl kopā ar savu nākamo sievu Daci studēja Latvijas Valsts Universitātē. Kopdzīvi viņš ar sievu iesāka kopmītnē Burtnieku ielā – “jauka vieta, kur mums piederēja savs kaktiņš un virtuvē atsevišķs skapītis” (7). Pēc tam, lai varētu palikt darbā Universitātē, vajadzēja pierakstu Rīgā vai tās tuvumā. “Pirmā mājvieta uz papīra bija neapdzīvota ēka Baltezerā. Nākamā pietura – maza istabiņa Stārķu ielā (interesanti, ka tas laiks aptuveni sakrita ar mūsu bērnu nākšanu pasaulē): tur mūsmājas sākās tikai no otrajām ārdurvīm, un atstarpi starp durvīm nereti nācās sadalīt, cīnoties ar iereibušiem kaimiņiem” (6).

Tikai 1981. gadā, desmit gadus pēc Universitātes beigšanas, Ivars Lācis kopā ar ģimeni tika pie sava dzīvokļa. Bet 2000. gada pavasarī kopā ar jau pieaugušajiem bērniem, Ivars Lācis pabeidza celt savu īsto māju Inčukalnā, un tās atrašanās vieta ir tikpat zīmīga – Atpūtas iela. Visvairāk Ivaram Lācim patīk klusums un miers, kas te valda. Atver logu un jūti, kā mežs elpo, un klausies, kā putni dzied. “Pateicoties mājai, mazbērniem kļuvusi iespējama tā dzīves sadaļa, bez kuras bija jāiztiek mūsu pilsētā augušajiem bērniem. Var uzkopt istabu un slaucīt putekļus – to var darīt bezgalīgi. Toties mūsu mazbērni lasa gliemežus, savāc lapas, aplaista puķu dobes, kaut ko iestāda, aprūpē kādu dēstu. Tas ir svarīgi – redzēt, kas ir darbs. Atšķirībā no izpriecas, kurai var ļauties vai nē, darbs ir jāpadara” – stāsta Ivars Lācis (2). Māja cilvēku pievilina, pieradina pie dažādiem, arī zemes darbiem, uzskata Ivars Lācis. Viņam pašam patīk strādāt dārzā, darboties ar lāpstu un citiem dārznieka rīkiem. Būdams rīdzinieks, viņš ir pārliecināts – laukos ir vislabākā relaksācija. Putna dziesma Inčukalnā atsverot trīsdesmit minūšu braucienu no Rīgas (11).

Ivars Lācis lepojas ar saviem bērniem un mazbērniem, kuriem grāmatas ir viens no nozīmīgākajiem partneriem. Meita Gunta lasīja vēl nesasniegusi piecu gadu vecumu. Viņas meitiņa Rūta jau trīs gadu vecumā aizrautīgi risināja uzdevumus par apēstiem ķiršiem un kauliņiem – vairāk nekā desmit vienību apmērā, bet vecākie bērni – Reinis un Anna – ļoti bieži redzami ar grāmatu rokā. Ivars Lācis ir laimīgs vīrs, tēvs un vectēvs.