1866. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Nēķina pagasta Pikaņu mežsarga Reiņa Felsberga ģimenē dzimušajam Ernestam Felsbergam liktenis, kā arī paša uzcītība un gribasspēks bija lēmis kļūt par vienu no vadošajiem Latvijas Republikas zinātniekiem un Latvijas Universitātes rektoru. Ļoti agri bez tēva palikušais zēns mācījās Nēķina pagasta skolā, Dzērbenes draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā, Pēc tās beigšanas 1882. gadā viņš kādu laiku strādāja sava patēva lauku saimniecībā, bet 1884.-1885. gadā - par skolotāja palīgu Nēķina, bet 1885.-1888. gadā – Veļķu pagasta skolā. Pēc pagasta skolas skolotāja eksāmena nokārtošanas 1888. gadā darbojās kā mājskolotājs Līksnā (pie Daugavpils), Liepkalnē, Ogres muižā. Starplaikā 1890. gadā E. Felsbergs nokārtoja draudzes skolotāja eksāmenu un 1897. gadā - Rīgas Aleksandra ģimnāzijas pārbaudījumus par vidējo izglītību, iestājās Tērbatas universitātē, kur studēja klasisko filoloģiju, vasarās strādādams par mājskolotāju. Jau studiju laikā par zinātnisko darbu saņēma zelta medaļu. E. Felsbergs 1897. gadā aktīvi iesaistījās arī Tērbatas latviešu studentu korporācijas „Lettonia” dzīvē. Pēc universitātes pabeigšanas 1901. gadā viņu uz diviem gadiem piekomandēja tālākām studijām specialitātē Pēterburgas universitātei. Vienlaicīgi viņš strādāja arī par mājskolotāju krievu aristokrātu ģimenē Pēterburgā un Carskoje Selo. 1903.-1904. gadā papildināja zināšanas mākslas vēsturē Berlīnes universitātē. 1904. gadā Tērbatas universitātē tika nokārtots maģistra pārbaudījums, bet 1905. gadā ieguva tiesības strādāt par augstskolas pasniedzēju. No 1906. gada viņš Tērbatas universitātes Filoloģijas fakultātē pasniedza Senās Grieķijas un Senās Romas vēsturi un mākslas vēsturi (no 1908. gada – arī Tērbatas Augstākos sieviešu kursos). 1909. gadā E. Felsbergs izveidoja ģimeni ar Anglijas pavalstnieci Ģertrūdi Koutsu (Coates; drīzumā ģimeni papildināja trīs bērni – meita Lūcija un dēli Alberts, Aleksandrs). 1910. gadā aizstāvēja disertāciju „Brāļi Grakhi” un tika ievēlēts par universitātes filoloģijas un klasiskās arheoloģijas profesoru un augstskolas mākslas muzeja direktoru. Tērbatā profesors palika līdz pat 1918. gada februārim, kad, sākoties vācu okupācijai arī Igaunijas teritorijā, universitāte tika slēgta. E. Felsbergs pārcēlās uz Voroņežu, kur vietējā universitātē tika ievēlēts par mākslas vēstures un teorijas profesoru un kādu laiku bija arī guberņas muzeja Mākslas nodaļas pārzinis. Šajos amatos viņš palika līdz pat 1920. gada pavasarim, kad uzsāka mēģinājumu atgriezties dzimtenē. Tas izdevās 1920. gada 17. augustā, kā viņš rakstīja pats, „pēc trīs mēnešus gara, piedzīvojumiem bagāta ceļojuma”.
Akadēmiskais centrs