Akadēmiskais centrs
Humānisms kā uzskatu sistēma radies 14. gadsimtā Renesanses laikmetā Itālijā, kad pēc drūmā viduslaiku perioda “atdzima” (no franču val. Renaissance – atdzimšana, atjaunošanās, pamošanās) antīkā literatūra un māksla. Humānistus vienoja nevis kāda “filozofija”, bet spēja izprast un imitēt antīkos tekstus. Par antīko kultūru visizteiktāk jūsmoja itāļi, kuri lepojās ar saviem senčiem un romiešu vērtību sistēmu. Tāpēc, iespējams, Florences humānisti ir plaši atpazīstami ar literāriem darbiem, kuros iedvesmu smēlušies antīkajā pagātnē. Renesanses laika humānistu darbības lauks bija plašs – tie bija dzejnieki, mākslinieki, diplomāti, monarhi, politiķi, mecenāti, bibliotekāri un citi kultūras un sabiedrības darbinieki.
Diženāko Florences humānistu darbi un to motīvi mūs priecē jau vairākus gadsimtus – literatūrā, mākslā, kinematogrāfijā u.c. Ikviens būs dzirdējis par Botičelli Venēru vai Bokačo Dekameronu, vai par Petrarkas sonetiem Laurai, vai Dantes Dievišķo komēdiju, kas piedzīvojusi tulkojumus daudzās pasaules valodās un attēlota mākslas darbos. No Ziemeļeiropas humānistiem redzamākais bija Roterdamas Erasms, kurš ne tikai pievērsās antīkās literatūras kritikai un tulkojumiem, bet arī nostājās pret Baznīcas dogmām.
Agrās renesanses perioda dzejnieks un viens no pirmajiem humānistiem literātiem, saukts arī par „humānisma tēvu“, bija florencietis Frančesko Petrarka (Francesco Petrarca, 1304–1374). Pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma, 1341. gada 8. aprīlī Kapitolija kalnā Romas pilsētas senators ar lauru vainagu kronēja Frančesko Petrarku, kā senatnē tika godināti antīkās pasaules dzejnieki. Dzejnieks detalizēti bija pārdomājis šīs ceremonijas norises nianses, un senās tradīcijas atdzimšana bija kļuvusi par faktu. Frančesko Petrarka nolēma sev piešķirt dzejnieka lauru vainagu skaistā un svinīgā ceremonijā Romā, kuru izvēlējās, domājot ne tikai par poēzijas, bet arī par Itālijas slavu.
Latvijas Universitātes Bibliotēkā glabājas vairāki Frančesko Petrarkas dzejas krājumi (piemēram, 1559. gadā Venēcijā izdots “Il Petrarca nuovissimamente revisto e corretto da Lodovico Dolce” un 1806. gadā Jēnā izdots “Le Rime di Francesco Petrarca, riscontrate e corrette sopra i migliori esemplari”), no kuriem īpaši gribētu izcelt 1751. gadā Venēcijā iespiesto, īpaši reto izdevumu itāļu valodā “Rime di mess. Francesco Petrarca”. Sējums ir 372 lappuses biezs, kabatas izmēra, ar ilustrētu titullapu un prettitulu, kurā attēlots Frančesko Petrarka un viņa iemīļotā madonna Laura. Grāmatiņā iekļauts plašs apcerējums par dzejnieka dzīvi un soneti madonnai Laurai. Noslēpumainā Renesanses laika mūza Laura bija dzejnieka iedvesmas avots un nepiepildīta mīlestība, kurai Petrarka veltīja sonetus dzīvai esot un arī pēc viņas nāves.
Frančesko Petrarkas iedvesmotājs, “itāļu literatūras tēvs” un viens no renesanses dižākajiem dzejniekiem bija Dante Aligjēri (Dante Alighieri, 1265–1321).
Senu iespieddarbu, kas veltīti Dantes Aligjēri daiļradei Latvijas Universitātes Bibliotēkā nav saglabājies daudz, tomēr pētniekiem noderīgi varētu būt vairāki “Dievišķās komēdija” tulkojumi un ilustrācijas 19. gadsimta izdevumos. Viens no tiem ir “Dievišķās komēdijas” daļas Inferno jeb Elles attēlojums, kas iespiests retā, 1802. (vai 1804.) gada izdevumā “XXXIX Umrisse zu der Hölle des Dante nach Flaxman von Hummel” (38 Flaksmana skices par Dantes “Elli” no Humela), kurā redzami vācu mākslinieka Johana Erdmana Humela (Johann Erdmann Hummel, 1769–1852) zīmējumi. Mākslinieks iedvesmojies no angļu skulptora un ilustratora Džona Flaksmana (John Flaxmann, 1755–1826) ilustrācijām, kas 18. gadsimta beigās bija vieni no zināmākajiem vizuālajiem izpildījumiem Dantes “Dievišķajai komēdijai”. Tāpēc grāmata varētu interesēt ne tikai humānisma literatūras cienītājus, bet arī māksliniekus, par ko liecina arī grāmatā redzamais zīmogs Kunstverein Riga, kas norāda uz grāmatas agrāko piederību Rīgas Mākslas biedrības bibliotēkai.
Humānists Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio, 1313–1375) bija Frančesko Petrarkas draugs un skolnieks. Zināmākais humānista darbs ir desmit noveles “Dekamerons”, kura izdevums atrodams arī Latvijas Universitātes Bibliotēkas plauktos (“Del Decamerone di Messer Giovanni Boccacci cittadino fiorentino”, In Amsterdamo, 1718). Tomēr šoreiz uzmanību saista 1724. gadā Florencē iespiests izdevums, iesiets pergamentā “La Fiammetta di M. Giovanni Boccacci” – novele par madonnas Fiammetas un Florences tirgotāja Panfila mīlestību. Interesanti, ka Fiammetas tēls izmantots vairākos Džovanni Bokačo literārajos darbos, kuram prototips esot bijusi Neapoles karaļa Roberta (Roberto d'Angiò, 1276 –1343), mākslas mecenāta, meita.
Nīderlandietis Roterdamas Erasms (Desiderius Erasmus Roterodamus, 1466. vai 1469. –1536.) ir pazīstams ar plaši zināmo satīru “Muļķības slavinājums”, lai gan viņš ir sacerējis daudzus citus nozīmīgus humānisma literatūras darbus. Roterdamas Erasms vēsturē palicis atmiņā ar kritiku pret Katoļu Baznīcu, kā arī ar asām diskusijām ar Baznīcas reformatoru Martinu Luteru.
Apšaubot Vulgatas tulkojumu, Roterdamas Erasms studēja Bībeles tekstus grieķu valodā, tulkoja un veica Jaunās Derības tekstu kritiku. Erasma sarakstītais “Enchiridion Militis Christiani” jeb “Pamācības kristīgajam cīnītajam”16. gs. sākumā bija visietekmīgākais humānistu darbs, kurā revolucionārā būtība izpaudās laju kristīgā aicinājuma atzīšanā un Baznīcas autoritāšu noliegšanā.
Latvijas Universitātes Bibliotēkā atrodami reti Roterdamas Erasma sarakstīti un rediģēti darbi, kas drukāti Bāzelē pie slavenā grāmatu iespiedēja Johana Frobēna (Johann Froben, 1460–1527) – 1528. gada “Adagiorum opus” un 1515. gada “Lucij Annæi Senecæ sanctissimi philosophi lucubrationes omnes, additis etiam no nullis, Erasmi Roterodami cura si no ab omnibus …”, kā arī Leidenē un Roterdamā 1664. gadā izdotā grāmata latīņu valodā ar vizuāli skaistu gravētu titullapu “Des. Erasmi Roterodami Colloquia, cum notis selectis variorum, addito indice novo. Accurante Corn. Schrevelio”, kurā lasāmas Roterdamas Erasma runas un apcerējumi par morāles un ētikas jautājumiem. Turklāt, kā redzams ierakstā, šī grāmata savulaik atradusies Kukšu muižas īpašnieka, Kurzemes un Zemgales hercoga sekretāra Frīdriha fon Brakela (Friedrich von Brackel, 1634–1708) bibliotēkā.
Saulainajā atvaļinājumu laikā ļoti gribas aizmirsties un veldzēties dienvidu zemju spožajā saulē. Tomēr, ja līdz Florencei vai Venēcijai šobrīd aizbraukt nevaram, varam iepazīties ar humānistu darbiem, kuru idejas sakņojas senās Itālijas kultūrā un glabājas Latvijas Universitātes Bibliotēkā.
Bibliogrāfija
1. Rubenis, Andris. No renesanses pavasara uz humānisma rudeni. Rīga: 2008, 159, 258. lpp.
2. Rubenis, Andris. Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā. Rīga: 2000, 148., 150. – 153., 191. – 224. lpp.
