Akadēmiskais centrs
Pirmā grāmata – “Romer, John. Romer's Egypt : a new light on the civilization of ancient Egypt. 1982” (Romera Ēģipte : jauna gaisma senās Ēģiptes civilizācijai), kuras autors ir Džons Lūiss Romers (dzimis 1941. gadā), britu ēģiptologs, vēsturnieks un arheologs, kurš sāka savu darbību 1966. gadā Tēbās, kur piedalījās arheoloģiskajos izrakumos. D. Romers vairākās grāmatas sarakstīja balstoties uz savu pētījumu rezultātiem. Pēc grāmatu materiāliem, toskait “Romer's Egypt” bija veidotas dokumentālās filmas. LU Bibliotēkā ir pieejamas četras viņa grāmatas. Bagāti ilustrētā grāmatā “Romera Ēģipte” autors aplūko Ēģiptes vēsturi caur nozīmīgiem arheoloģiskiem pieminekļiem: no milzīgas pirmdinastiskās kapsētas Nakadā līdz Ptolemaju dinastijas pilsētas Aleksandrijai un Denderas templim. Tiek apskatītas arī Džosera piramīda, Heopsa piramīda ar tās tekstiem, augstdzimušo apbedījumi, Ramsesa III milzīgais apbedīšanas templis Medinet Habū, slavenais Hatšepsutas templis Luksorā.
Otrā nozimīga grāmata – “Budge, E. A. Wallis, Egyptian religion : ideas of the afterlife in ancient Egypt. 1996.” (Ēģiptes reliģija : idejas par pēcnāves dzīvi senajā Ēģiptē). Grāmatas autors Voliss Budžs (Wallis Budge, 1857-1934) ēģiptologs, Tuvo Austrumu pētnieks, filologs, kurš strādāja Britu muzejā, sākumā asīriešu nodaļā, vēlāk – Senās Ēģiptes nodaļā, kur izveidoja unikālu kolekciju. Autoram ir uzrakstīti vairāk nekā 150 darbi – avotu tulkojumi, grāmatas par Seno Austrumu arheoloģiju, kā arī par Senās Ēģīptes reliģiju. LU Bibliotēkā ir pieejamas vienpadsmit viņa grāmatas. Grāmatā “Ēģiptes reliģija” autors balstās uz bagātu avotu klāstu. Viņš atzīmē, ka ēģiptiešu reliģija ir dažādu vēstures posmu produkts, bet tās centrā vienmēr bija nemirstības ideja. Autors pieturas pie uzskata, ka ēģiptiešu reliģija bija monoteistiska – ticēja vienam dievam (avotos apzīmēts ar vārdu “neter”), viņa galvenie iemiesojumi bija Ra un Ozīriss. Ra ar savu vārdu radīja pasauli no pirmatnējā haosa. Viņu identificēja ar sauli un auglību. Ozīriss – augšcelšanās iemiesojums. Viņš zināms no pirmajām faraonu (valdnieku) dinastijām, bet ar kristietības izplatību tas kļuva par Kristus prototipu. Pārējie dieva iemiesojumi pieder senākiem laikiem, kad visām apdzīvotajām vietām un ģeogrāfiskajiem punktiem bija savas dievības, kuras vēlāk palika par Ra iemiesojumiem. Autors aplūko tādas dievības kā Šu, Tefnuta, Gebs, Izīda, Sets, Ptahs, Hors, Anubiss un citus. Izmantojot senēģiptiešu reliģisko un maģisko rakstu krājumus, himnas dieviem un koptu (kristītie Senās Ēģiptes iedzīvotāju pēcteči) elles aprakstus, autors rekonstruē senēģiptiešu aizsauli un mirušo tiesu. Autors atzīmē, ka, spriežot pēc avotiem, tiesas ideja parādījās ap 3600.g. p.m.ē. Ap šo laiku arī sāka saglabāt mirušo ķermeņus, izmantojot mumifikāciju.
Trešā grāmata – “Tyldesley, Joyce A. Judgement of the Pharaoh : crime and punishment in ancient Egypt. 2000” (Faraona spriedums : noziegums un sods senajā Ēģiptē). Autorei Džoisai Annai Taildeslijai (dzimusi 1960. gadā) ir doktora grāds aizvēstures arheoloģijā. Kopš 2007. gada strādā Mančestras Universitātē. Džoisa Anna Taildeslija ir uzrakstījusi vairākas grāmatas par Seno Ēģipti. LU Bibliotēkā ir pieejamas astoņas viņas grāmatas. Grāmata “Faraona spriedums” ir veltīta trim galvenajām tēmām: tiesību administrēšana; noziegumi pret valsti un civilie vai privātie nodarījumi. Autore atzīmē, ka par Ēģiptes vienotu likumdošanu var runāt no valsts apvienošanas brīža (kopš 3000.g. p.m.ē.), bet likumu saraksti nesaglabājas, izņemot vienu fragmentu no tempļa Hermopolisā. Lai uzrakstītu šo darbu, izmantots plašs sekundāro avotu klāsts: tiesu dokumenti, civilie kontrakti, privāta sarakste, valdības dekrēti, teikas. Avoti galvenokārt saglabājās no Jaunās valsts posma. Aplūkotais periods beidzās ar 332.g. p.m.ē., kad Ēģipti iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Šajā laika posmā valsts pārdzīvoja gan stipras centralizētas varas gadus, kad likumi bija ievēroti, gan nemiera un anarhijas gadus, kad likumi nedarbojās. Seno ēģiptiešu pasaules ainā dievi, kuri radīja pasauli, varēja to arī iznīcināt, tāpēc pēc iespējas ātrāk vajadzēja pārvarēt haosu (isfet) un atgriezties pie likuma un taisnības varas (maat). Maat personificējās kā Ra meita, patiesības, taisnīguma un harmonijas dieviete. Maat gribu izpauda valdnieks – faraons. Vizieris (tjaty) kalpoja faraonam, dieviem un tautai, aizsargāja likumu un kārtību; kontrolēja karavīrus un policistus, kuri aizsargāja valsti. Salīdzinot ar mūsdienu Rietumu pasaules standartiem, tiesa Senā Ēģiptē bija ātra un brutāla. Noziedznieku varēja sist, sakropļot, izpildīt nāvessodu. Vissmagākais spriedums bija liegt likumpārkāpējam apbedīšanas rituālu (varēja sadedzināt ķermeni). Tiesa varēja atņemt brīvību un/vai sociālo statusu. Tālāk autore aplūko noziegumus, sākot ar vissmagāko – redicīdu (faraona nogalināšanu); tālāk seko kapu izlaupīšana, kuru autore dēvē par “otru senāko profesiju”, pēc tam dažādi nodarījumi pret personu un dzimumnoziegumi (galvenokārt laulības pārkāpšana). Grāmata beidzās ar “pēdējo tiesu”, kuru cilvēks saņēma pēc nāves – tie, kuri ievēroja likumus, ieguva mūžīgu dzīvi, bet noziedznieki mira otrreiz.
Grāmatas pieejamas pasūtīšanai no LU Bibliotēkas Krātuves, izmantojot PRIMO.
