Akadēmiskais centrs
Pirms 74 gadiem – 1949. gada 25. marts – bija piektdiena, tāpēc reizēm to dēvē arī par “melno piektdienu”, kad padomju vara īstenoja savu melno darbu Latvijā ar visai nevainīgu nosaukumu “Krasta banga” – piespiedu kārtā no savām mājām, Latvijas zemnieku sētām un pilsētu dzīvokļiem, deportēja tūkstošiem cilvēku. Padomju okupācijas laikā šis genocīda noziegums tika noklusēts un to bija aizliegts pētīt, tikai pēc 50 gadiem – pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā – pētniekiem kļuva iespējams arhīvos uzsākt strādāt ar atslepenotajiem dokumentiem, kas attiecās uz ilgus gadus pastāvējušo padomju represīvo sistēmu. Brīvvalsts atjaunošana deva iespēju apzināt uz Sibīriju aizvesto Latvijas iedzīvotāju skaitu, pētīt tā laika notikumu gaitu. No Latvijas tika izsūtīti 42 125 cilvēki jeb 2,2 % no visiem iedzīvotājiem.[1]
Būtiska nozīme 1949. gada 25. marta deportācijas izpētē ir arī LU profesora Heinriha Stroda publicētajiem Krievijas Valsts Kara arhīva materiāliem, kas parāda PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējā karaspēka darbību operācijas “Krasta banga” sagatavošanā un īstenošanā.[2]
20. gadsimta 80. gadu pašā nogalē sākās atmiņu stāstu vākšana no vēl dzīvajiem represētajiem Latvijas cilvēkiem, kuri izsūtīšanas brīdī bija bērni vai gados jauni cilvēki un pēc 50 gadiem varēja izstāsīt par piedzīvotajām šausmām. Savu artavu deportācijas laika notikumu apzināšanā devuši arī LU studenti profesora Heinriha Stroda vadībā, kurš, arī pašam aktīvi piedaloties, organizēja plašu aculiecinieku atmiņu vākšanas kampaņu. Studentu savāktie materiāli bija viņu praktiskā darba daļa Latvijas vēstures kursa apgūšanā.
Līdz ar profesora privātkolekcijas nonākšanu LU Bibliotēkas krājumā 2013. gadā, arī studendu pierakstītās izsūtīto cilvēku atmiņas glabājas LU Bibliotēkā. Atmiņu pierakstiem tika izstrādāti “Norādījumi vēsturisko atmiņu vākšanai Latvijas Universitātes studentiem” un īpaša aptaujas anketa jeb “Latvijas politiski represētā atmiņu shēma”.
Ieskatīsimies tā laika izsūtīto bērnu un jauniešu atmiņās...
Spilgti atmiņā 25. marta rīts palicis tobrīd nepilnus sešus gadus vecajai Maijai: “25. marta rītā mūsu pagalmā iebrauca trīs mašīnas ar kareivjiem. Izturējās viņi agresīvi, bravūrīgi. Mana mammīte domāja, ka mūs atbraukuši nošaut. Viens no zaldātiem paskaidroja, ka mūs vedīs projām, lai paņemot apģērbu, kaut ko ēdamu. Atceros – mums viesu istabā stāvēja bufete, tur glabājās trauki. Tur bija arī no smalka, balta porcelāna darināta servīze. Porcelāns bija tik smalks un caurspīdīgs, ka, turot tasīti rokā, tai cauri varēja redzēt pirkstus. Vecāmāte piegāja pie bufetes un pilnīgi mierīgi ar roku noslaucīja visus traukus zemē. Istaba piepildījās ar smalku džinkstoņu, kad viena pēc otras uz grīdas nokrita un saplīsa tasītes.” Maijas tēvs bija labi nodrošināts arhitekts, ģimenei piederēja gan dzīvoklis Rīgā, gan lauku īpašums.
Rita no Rīgas apriņķa 25. marta rītā devās uz skolu, viņa mācījās 4. klasē, pēc stundām atgriežoties mājās, viņa pagalmā redzēja kravas mašīnu un svešus vīriešus, Ritai atlika tikai sēsties kopā ar savu ģimeni kravas kastē. Arī Jevgēņija, 5. klases skolniece no Bauskas, torīt ar pirmklasnieci māsu devās uz skolu. Viņa atceras: “Pa ceļam mēs redzējām garām aizbraucam mašīnu, kurā bija karavīri, bet tajā laikā tas nebija nekas neparasts. Trešajā stundā, kas laikam bija literatūra, to es atceros tāpēc, ka literatūra man ļoti patika, ar saraudātu seju ienāca skolas direktore un pateica, ka man jātaisās. Līdzās direktorei bija apbruņots krievu karavīrs. Tikai tad, kad pa skolas logu ieraudzīju raudošo māti sēžam ar pārējām māsām un mazo brālīti kravas mašīnā, sapratu, kas noticis.”
Valmierietis Daumants, 18 gadus vecs, tolaik mācījās Rīgā VEF tehnikuma [tagad – Rīgas Tehniskā koledža] 2. kursā, arī atceras izvešanas brīdi: “Bija jau kārtīga naksts, varbūt ap diviem, trijiem naktī, kad ienāca poļitruks[3] un vēl divi krievu zaldāti. Viņš nolasīja kaut kādu ziņojumu, kurā laikam bija teikts, ka mēs abi ar brāli kā kulaku dēli tiekam izsūtīti. Uz ielas stāvēja slēgta mašīna, kurā jau bija viena veca tante. Vairāk nevienu nevāca. Pārējie jau bija pievākti vakarā agrāk. Mēs tikām aplasīti kā pēdējie”. 21 gadu vecā ludzēniete Broņislava atceras: “.. agri rītā, kad vēl gulēju, ieradās trīs cilvēki ar šautenēm. Izdzina no mājām un teica, ka mūs pārvedīs uz citu republiku. Īstenībā domājām, ka mūs vedīs nošaut, jo ticības vairs nebija nekam. Kāpēc izved, neviens neko neteica un mēs arī daudz bailēs neprasījām”. No savām mājām izrautos cilvēkus nogādāja uz dzelzceļa stacijām, kur jau stāvēja vilcieni ar lopu vagoniem.
Ceļš uz Sibīriju aizņēma no divām nedēļām līdz mēnesim. Astoņgadīgās Rūtas atmiņā saglabājies, ka “vagonos bija tumšs, sēdējām un gulējām uz grīdas salmos. Pa dēļu šķirbām skatījāmies laukā”. Citos vagonos bija izbūvētas nāras un vagona vidū – krāsniņa un stūrī – spainis. Daudzi nomira pa ceļam, turpat dzelceļa sliežu malā arī tika aprakti.
Pirmais galamērķis bija Sibīrijas pilsētas Omska un Tomska, tur bija jāpaliek apmēram mēnesi, jo Obas upe bija aizsalusi, tāpēc nevarēja kuģot un izsūtītos latviešus nogādāt tālāk. Kad upē izgāja ledus, izsūtītos ar plostiem, laivām, baržām un kuģiem nogādāja kolhozos un sovhozos. Vietējo iedzīvotāju attieksme bija divējāda – dažviet pret izvestajiem izturējās līdzjūtīgi un palīdzēja, citviet – “.. puikas, salīduši uz jumta, apsaukāja par fašistiem, ja gājām ārā, apmētāja ar akmeņiem.”
Uz Omskas apgabala Soļenajas ciemu izsūtītā piecgadīgā Daina no Saldus rajona atceras: “Atbraukuši vecāki uzcēla mājokli no velēnām – zemnīcu, jo naudas, lai iegādātos māju, nebija.” Astoņgadīgā Aina atceras: “Dzīvojām zemnīcu tipa mājās, jo tā bija siltāk. Mājas sienas līdz pusei bija zem zemes, kas pasargāja no lielā vēja un sniegputeņa.” Toreiz astoņgadīgais Jānis no Valmieras pēc 50 gadiem stāsta: “Sākumā mums pilnīgi nebija ko ēst. Visas mūsu drēbes tika iemainītas pret kaut ko ēdamu, lai nebūtu jāmirst nost.” Anastasija no Ludzas atceras: “Putru vārījām no ūdens, sāls un nedaudz miltiem.”
Stāstītāji uzsver, ka pirmos gadus tālajā Sibīrijā klājās ļoti grūti, jo nebija nekāda izdzīvošanas pamata. Pēc tam cilvēki pamazām pierada, lai gan patiesībā – viss ritēja ierastajās sliedēs. Izsūtītie strādāja visus iespējamos darbus uz lauka un mežā: sēja un novāca labību, pļāva sienu, kopa lopus, strādāja mehāniskajās darbnīcās un celtniecībā – arī tādu darbu kā mālu mīcīšana vasarā māju celtniecības vajadzībām, taigā cirta kokus un ar vēršiem veda ārā. Latvieši dzīvoja dzīvi, kāda tā bija, centās strādāt labi un godīgi, tā, kā bija raduši mājās. Аr to arī izpelnījās sākumā izbrīnu, pat nosodījumu, bet vēlāk atzinību.
Sibīrijas kolhozos valdīja nabadzība, piemēram, toreiz 15 gadus vecā Jevgēņija atceras: “Kolhozā nebija gandrīz nekādas tehnikas – tikai pāris traktori un viena vai divas smagās mašīnas. Laukus vajadzēja ecēt ar vēršiem, reizēm tam tika izmantotas pat govis.” Toreiz 25 gadus vecā Elza no Valmieras rajona stāsta: “Vasarā mūs sūtīja stādīt kartupeļus. To darīja tā – apstrādātā zemē ar kapli izcirta dobīti, ielika kartupeli un aizkaplēja ciet, jo arklu nebija”. Uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu izsūtītā Alma no Alūksnes apriņķa atceras, ka “pirmajā vasarā strādāja lauku brigādē – pļāva sienu, plūca linus. Toruden agri uznāca sniegs. Pārsalušām rokām kviešus sēja kūlīšos. Kolhozā bija tikai viens zirgs, ar kuru brauca tikai priekšsēdētājs un brigadieris”.
Atbraukušos ar izglītību reizēm lika pie atbildīgākiem darbiem, piemēram Milda, kura 1949. gada martā Valmieras pedagoģiskajā skolā bija nokārtojusi eksāmenus un atlika tikai aizstāvēt diplomdarbu, Sibīrijā tika norīkota darbā naftas bāzē par noliktavas pārzini, pēc tam – par normētāju rūpnīcā. Jūlijs un Marija, abi Latvijas PSR Finansu ministrijas grāmatveži, arī izsūtījumā varēja strādāt savā profesijā. Izsūtītie skolotāji reizēm varēja strādāt skolā, īpaši trūcis vācu valodas skolotāju. Izsūtītajiem bērniem skolā bija jāmācās krievu valodā. Arnolds, izsūtīts pusaudzis no Bauskas apriņķa, atceras, ka “krievu valodu iemācījāmies ātri, jau dažās dienās pēc atbraukšanas ar sādžas zēniem centāmies atrast kopēju valodu.” Sešgadīgā Maija atceras: “Vecākiem cilvēkiem sākotnēji bija grūtības ar valodu, mums, bērniem, bija vieglāk, jo uzturējāmies kopā ar krievu bērniem.”
Atmiņās ir dalījies arī tā laika LU Fizikas un matemātikas fakultātes 2. kursa students Roberts, kurš, pārvarējis visus birokrātiskos šķēršļus, tajā skaitā, atteicies no kolhoza piedāvājuma mācīties par traktoristu, iestājās un pēc trijiem studiju gadiem arī pabeidza vecāko Tālo Austrumu augstskolu – Blagoveščenskas pedagoģisko institūtu Amūras apgabalā 1956. gadā. Saņēmis augstskolas diplomu, viņš uzreiz pasūtīja biļetes un pēc septiņiem izsūtījuma gadiem atgriezās Latvijā.
Daudzi atmiņās norāda, ka zeme Sibīrijā bija ļoti auglīga – labi auga melones, arbūzi un tomāti, upēs bija daudz zivju, mežos – riekstu. Aina par Amūras apgabalu atceras: “Un kas par auglīgu zemi tur bija – melnais māls! Auga milzīgi riekstu koki – maisiem vien nesām mājās. No viena tomātu stādiņa varēja noņemt spaini tomātu. Kukurūza izauga trīs metrus gara. Milzīgi arbūzi, meloņu lauki (kā kādreiz Latvijā kāpostu lauki)”. Izsūtītā Zelma no Suntažiem stāsta: “Ziemā dzīvojām pusbadā, bet vasarā pārtikām no ogām un sēnēm. Dzērvenes un avenes tur dienā pielasījām tik daudz, ka vakarā viens cilvēks to nevarēja aiznest mājās.” Maija, kas sešu gadu vecumā tika izsūtīta uz Tomskas apgabala Kargasoku, atceras: “Pienu lēja bļodiņās, sasaldēja un glabāja tāpat kā ogas mājas ārpusē sniegā un salā. Ja ziemā ievajadzējās pienu, to ienesa iekšā un atsaldēja.”
Daudzi cilvēki savās atmiņās piemin, ka, lai gan zeme bija ļoti auglīga, kolhozos izaudzētais un novāktais turpat uz lauka arī palicis. Kurzemniece Alise stāsta: “Tur izauga ļoti labas ražas, tikai vairāk nekā puse aizgāja bojā. Kāpēc? Tāpēc, ka kolhozam tajos gados nepiederēja neviens traktors [...] un tikai 16 zirgi. Ar šādu tehnikas nabadzību labību nebija iespējams aizvest. Naktīs šīs kaudzes aizdedzināja, lai cilvēki, kuriem trūka maizes, to neredzētu.” Sešgadīgā Maija no Salacgrīvas atceras: “Pirmais traktors kolhozā tika saņemts 1956. gadā, īsi pirms mūsu aizbraukšanas uz Latviju. Traktoristu arī nebija, ar traktoru viņiem iemācīja braukt kāds latvietis.”
Daudzi izsūtītie atceras Sibīrijas dabu: “.. daba tur ir ļoti skaista, tāda kontrastaina, skarba, straujas upes, augsti koki.” Vairāki izsūtītie piemin Sibīrijas pļavas pavasarī un vasarā, kad ziedēja savvaļas tulpes un lilijas. Uz Amūras apgabalu izsūtītā Aina atceras: “Vasarā gan tur bija skaisti. Milzīgas pļavas ar puķēm – rožu, puķuzirņu, īrisu pļavas.”
Izsūtīto stāvoklis mainījās pēc 1953. gada 5. marta, kad nomira Staļins. Kā paši izsūtītie atceras – klīda runas par braukšanu mājās – uz Latviju. Pēc lūgumrakstu uzrakstīšanas vēl pagāja vairāki gadi, līdz varēja atgriezties.
Gunta no Liepājas: “Arī manā “lietā” bija smaga apsūdzība – Dzimtenes nodevība, lai gan man bija tikai astoņi mēneši, kad mūs izsūtīja. Tagad visi esam reabilitēti – arī mirušie, bet neviens neatdos mums atpakaļ mūsu salauzto bērnību, veselību, dzīvi un neizdzēsīs no atmiņām tuviniekus, ko esam zaudējuši tur – tālajā Sibīrijā.”
[1] 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā - Nacionālā enciklopēdija (enciklopedija.lv)
[2] Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr.5 (01.05.2008) (lndb.lv)
[3] Politiskais vadītājs – ideoloģiski politiskā darba vadītājs padomju armijā, arī uzņēmumos
