Akadēmiskais centrs
Eiropas kontekstā retorikas saknes ir meklējamas Senajā Grieķijā, kur kā runas un argumentācijas prasmes mentori darbojās sofisti, kas vienlīdz labi spēja gan pierādīt, gan atspēkot jebkuru viedokli. Savukārt Platona dialogos, kuros darbojas sofistu opozicionārs Sokrats, saruna tiek izmantota kā pasaules izzināšanas metode. Retorikas nozīme antīkajā pasaulē saistāma arī ar demokrātiju kā pārvaldes formu, kurā liela loma bija spējai uzstāties un pārliecinoši pamatot savu viedokli. Pirmo teorētisko tekstu par retoriku ‒ “Runas māksla” ‒ radīja Aristotelis. Izstādē apskatāmi dažādi Aristoteļa “Runas māksla” izdevumi, kas glabājas LU Bibliotēkas krājumā. Jaunākais no tiem ir 2020. gadā izdotais tulkojums latviešu valodā, savukārt, senākais izdevums ir grieķu valodā ar ievadu latīņu valodā, kas iznācis 1833. gadā Londonā.
Interese par retoriku attīstījās arī Senajā Romā, kur nozīmīgākais autors, kas pievērsās retorikas jautājumiem, bija Cicerons. Izstādē iekļauta Cicerona darbu izlase, tai skaitā runu krājums, kas iespiests 1562. gadā Venēcijā, kā arī traktāta „Bruts“ tulkojums vācu valodā, kas izdots Hamburgā 1787. gadā. Šajā tekstā tiek izklāstīta romiešu daiļrunas vēsture, kā arī izvērtētas vairāk nekā 200 oratoru teiktās runas. Cicerona tekstus caurauž nemainīga pārliecība, ka oratoram nepieciešama ne tikai runas prasme, bet arī gudrība un dziļa izpratne par tēmu: "Tā kā runai veidoties un plūst liek lietu pārzināšana, neviens nevar būt slavens orators, ja nav apguvis zināšanas par visām svarīgajām lietām un mākslām. Ja orators lietu nav izzinājis un izpratis, viņa runa būs tukša un gandrīz bērnišķīga."
Aicinām apskatīt izstādi katru darba dienu no plkst. 10.00 līdz 18.00 LU Bibliotēkā Kalpaka bulvārī (Kalpaka bulvāris 4).
 apskatāma izstāde, kas veltīta retorikai antīkajā kultūrā, tajā iekļauti gan antīko autoru tekstu dažādi izdevumi, gan pētījumi par antīko retoriku. ){kind=link}