Viena no 2 miljoniem: kādas grāmatas stāsts

Šis stāsts ir par 115 gadus senu grāmatu, kas saistīta ar divām izcilām latviešu kultūras, izglītības un literatūras personībām - Jēkabu Lautenbahu  (1848 - 1928) un Jēkabu Janševski (īstajā uzvārdā Janovskis, 1865-1931). Abi ir novadnieki - kurzemnieki, J. Lautenbahs dzimis Sabiles pagastā (tagad Matkules pagasts), bet J. Janševskis - Nīgrandes pagastā, pēc tam abu jaunības ceļi aizveduši uz Liepāju. Rakstniekam J. Janševskim šogad, 16. februārī, tika atzīmēta 150 gadu jubileja, vislabāk rakstnieks ir pazīstams kā romānu "Dzimtene", "Bandavā" un "Mežvidus ļaudis" autors. J. Lautenbahs zināms kā dzejnieks, filologs, Tērbatas Universitātes un Latvijas Universitātes profesors. Stāstā soli pa solim, balstoties uz vēsturiskiem dokumentiem, mēģināsim iztēloties iespējamos apstākļus un priekšnosacījumus, kādi tie varēja būt vairāk nekā 100 gadus atpakaļ, kad 1900. gadā Liepājā M. Pētersona grāmatu tirgotavas apgādā iznāca J. Janševska tulkotās "Heines dsejas" ("Heines dzejas"), kuru autors ar ierakstu dāvinājis J. Lautenbaham, bet J. Lautenbahs vēlāk LU Bibliotēkai. Minētais J. Janševska tulkojums nav plaši zināms, bet ir nozīmīgs, jo tas bija pirmais cittautu dzejas izdevuma publicējums latviešu valodā. Pēc mācībām pagastskolā, Jēkabs 17 gadu vecumā uzsācis skološanos Valtaiķu mācītāja Veides vācu privātskolā, kur iepazinies ar pasaules literatūru, t. skaitā, ar vācu dzejnieka Heinriha Heines darbiem. Pirmā saskarsme ar J. Lautenbaha daiļradi arī varētu būt notikusi tieši vācu privātskolā, kad, kopā ar skolasbiedriem izlasījuši J. Lautenbaha poēmu "Zalkša līgava" un jūsmojuši, ka "arī latviski var tik labi izteikties". 19. gadsimta 80. - 90. gados J. Lautenbahs dominējis latviešu dzejā ar tautisko sentimentālismu. 1884. gads J. Janševskim bija otrais un arī pēdējais mācību gads privātskolā. Tas bija gads, kad ģimene pārcēlās uz Liepāju, jo Jēkabs gatavojas iestāties ģimnāzijā un gads, kad nākamais rakstnieks iesāka tulkot Heines dzeju. Kāpēc J. Janševskis nolēma pievērsties H. Heines dzejai, to viņš pats pamato šādi: "Latviešiem aplam pulka dzejnieķeļu, kuri ar saviem bezgaršīgajiem gara ražojumiem klajā nākdami samaitā lasītāju labo garšu un pārvērš dzeju, šo daiļa debess līgaviņu - par prastu meitenīti, tāpēc, pēc manām domām, kamēr mums vēl nav labu dzejnieku, jātulko citu tautu dzejnieki, kuri latviešiem parādītu, kāda ir poēzija visa sava pilnīgajā debess spožumā". J. Janševskis tomēr ģimnāzijā neiestājas, jo neizturēja grieķu valodas pārbaudījumu, tāpēc nolēma mācībām pielikt punktu. Dzīvodams Liepājā, jaunais J. Janševskis gatavojās skolotāja eksāmenam, turpināja tulkot H. Heines dzeju un dzejoja arī pats. Nedēļas avīzē "Latvietis" 1884. gadā tika iespiesti viņa pirmie darbi. 1889. gadā nākamais rakstnieks nolika eksāmenu un ieguva pagasta skolotāja vietu Nīcā un kopā ar vecākiem pārcēlās uz turieni. Konflikta dēļ ar pagasta pašvaldību viņš 1896. gadā atstāja Nīcas skolu un atvadījās arī no skolotāja amata. Viņš pārgāja dzīvot uz Liepāju, nododamies tikai avīžniecībai un rakstniecībai. J. Janševska dzīvē un literārajā darbībā ar to sākās jauns posms.  Liepājā J. Janševskis daudz tulkoja gan krievu, gan vācu autorus, līdz beidzot 1900. gadā Liepājā M. Pētersona grāmatu tirgotavas apgādā iznāca J. Janševska tulkotās "Heines dzejas". Grāmatas 63 lappuses ietver priekšvārdu, 124 lirisko dzejoļu tulkojumus un īsu H. Heines biogrāfiski literāru raksturojumu. Atdzejotājs to veltījis Kaudzītes Matīsam. Kritiķi šo J. Janševska veikumu vērtējuši dažādi - gan kā "brangi izdevušos", gan - "iecere jau bijusi laba, bet atdzejojumi pavāji, jo tapuši Janševska agrīnā jaunībā",  "Janševska Heines tulkojums samērā labs, ja ievēro 50 gadus atpakaļ vēl ne visai izkopto latviešu valodu, jo 1900. gadā Heines dzejas izdodot, Janševskis tulkojumu nav koriģējis, bet laidis klajā tādu, kādu to veicis astoņdesmito gadu vidū". Tomēr, kā jau iepriekš minēts, atdzejojums ir nozīmīgs, jo bija pirmais cittautu dzejas grāmatas izdevums latviešu valodā. Laikā, kad klajā nāca J. Janševska tulkojums, J. Lautenbahs bija Tērbatas (no 1893. gada - Jurjevas Universitāte) Universitātes maģistrs. Pēc mācībām Kuldīgas apriņķa skolā un ģimnāzijā,  devies uz Tērbatu ārstēt acis, iekļuvis arī Tērbatas latviešu pulciņā, bet 1874. gadā atgriezies Liepājā un nolicis ģimnāzijas gala eksāmenu. Naudas trūkums viņam neļāva tūlīt doties atpakaļ uz Tērbatu studēt, tāpēc viņš pieņēma mājskolotāja vietu Liepājas tuvumā. Tērbatas universitātē iestājies 1875. gadā, bet, pie valodnieka Augusta Bīlenšteina noliekot vajadzīgo eksāmenu, 1878. gadā kļuva par augstskolas Latviešu valodas lektoru. Ar to arī sākās garais darba cēliens Tērbatā - gan mācoties pašam, gan mācot citus. 1896. gadā Lautenbahs aizstāvēja maģistra disertāciju par leišu - latviešu gara darbu vēsturi. Tā kā abi bija novadnieki, saistīti ar Liepāju, iespējams, ir notikusi sastapšanās, kad J. Janševskis savu tulkojuma izdevumu ar veltījuma ierakstu: "Jurjevas augstskolas, augsti ceenijamam dzejniekam, maģistrim J. Lautenbacha kgm padevigi no autora. Leepajā, 2. IX. 1900." varēja  personīgi pasniegt J. Lautenbaham. Pēc J. Lautenbaha nāves (1928.) LU Bibliotēka 1929. gadā saņēma J. Lautenbaha grāmatu kolekcijas (433 eksemplāri) dāvinājumu. Daudzos izdevumos ir autoru, sastādītāju un tulkotāju veltījuma ieraksti J. Lautenbaham, kas šīm grāmatām piešķir sevišķu vērtību. LU Bibliotēkas inventāra grāmatā 1929. gadā veiktais ieraksts apliecina, ka minētā grāmata ir nonākusi LU Bibliotēkas krājumā, kur tā arī pēc 115 gadiem ir saglabāta un vienmēr pieejama lasītājiem.