Akadēmiskais centrs
16. gadsimta otrajā pusē veiktā kalendāru reforma pamatojās uz to, ka Jūlija kalendārs ir bijis neprecīzs. 1582. gada oktobrī Romas pāvests Gregors XIII izdeva dekrētu, ar kuru lika novērst Jūlija kalendāra neprecizitāti un pāriet uz jauno laika skaitīšanu. Katoļu zemēs jauno jeb Gregora kalendāru pieņēma ātri, tomēr luterticības valstis sākotnēji pretojās jaunajai reformai. Rīgā jaunā kalendāra ieviešana iedzīvotājos sacēla lielu sašutumu un izraisīja vardarbīgu pretošanos, kas ilga no 1584.–1589. gadam.1 Līdzīgi kā citās protestantu pilsētās un valstīs, jaunais kļūdas labojošais un laika skaitīšanu atvieglojošais kalendārs Rīgā tika atzīts par kontrreformācijas ofensīvas elementu un pāvesta instrumentu, kas vērsts uz katoļu baznīcas ietekmes paplašināšanu. 1584. gada Adventi rāte un garīdzniecība uzsāka jau saskaņā ar jauno Gregora kalendāru, tomēr Rīgas iedzīvotāju nostāju un attieksmi pret jaunā stila kalendāra ieviešanu parādīja tukšās baznīcas Ziemassvētku laikā.2 Lai arī drausmīgais Livonijas karš ārpus Rīgas pilsētas mūriem bija pierimis, 1584. gadā Rīgas iekšienē sāka plosīties nežēlīgas cīņas, kaspilsētas vēsturē sauktas par „Kalendāra nemieriem”. Kopš šiem notikumiem ir pagājuši tieši 440 gadi. Tā laika dokumentācijā turpināja lietot veco stilu vai abus stilus paralēli. Rīgā iespiestajos kalendāros līdz 1590. gadam tika lietots vecais stils, bet ar 1591. gadu tos iespieda abos stilos, atvieglojot jauninājuma pieņemšanu.3
Pirms vēl Rīgā nebija savas grāmatu spiestuves, rīdziniekiem kalendāri un almanahi tika ievesti no citām zemēm. Arī rīdzinieku sastādītie tika nodrukāti citur. Interesanti, ka kalendāru sastādīšana 16. gadsimtā nereti bija mediķu pārziņā. Vroclavā dzimušā Rīgas pilsētas ārsta un Livonijas astrologa Zaharija Stopija (Zacharias Stopius, 1540–1618) sastādītais piezīmju kalendārs (“Schreibcalender auf das Jahr … M.D.LXV. [1565]”), kas iespiests Kēnigsbergā 1565. gadam, tiek uzskatīts par vecāko iespiesto kalendāru, kas paredzēts Rīgas iedzīvotājiem. Kalendāram par paraugu kalpojuši labākie tolaik vācu pilsētās iespiestie kalendāri. Atšķirībā no Rīgā iespiestiem kalendāriem, šis kalendārs saglabājies pilnībā. Tas iespiests uz 27 lappusēm, iekārtots divās daļās – kreisajā pusē iespiestas kalendāra tabulas katram mēnesim, labajā pusē lapas paredzētas piezīmēm, iesiets sarkanos pergamenta vākos. Izdevums ir ne tikai grezns - drukāts ar sarkanu un melnu tinti, titullapu un katru lapu iekļauj dekoratīvs, izsmalcināti izgriezts kokgriezuma rāmis, bet arī saturiski pilnīgs. Stopijs atšķiras no citiem kalendāru sastādītājiem ar to, ka viņš pats arī pievērsies planētu stāvokļa un debess parādību novērošanai. Arī slaveno 1577.gada komētu, kas uzplaiksnīja Livonijas debesīs, Stopijs esot novērojis ar īpašiem matemātiskiem instrumentiem un detalizēti aprakstījis.4 Zaharija Stopija veikums ir jāizceļ nevien tā astronomiskās precizitātes un augstās kvalitātes dēļ, bet arī kā lokāli nozīmīgs Rīgas un visas Livonijas kultūrvēsturiskā mantojuma piemērs.
Ar vārdu „kalendārs“ parasti apzīmē kāda gada dienu sarakstu, kas kārtots nedēļās un mēnešos, kuriem līdzās norādītas svētku dienas, mēness fāzes un citi astronomiskie notikumi. Vārds cēlies no latīņu “calendae”, kas asociējas ar mēneša sākumu vai jaunu mēnesi. Kalendāru var saukt par „māņticības Bībeli“, kurā cieši un bagātīgi savijušās dabaszinātnes, zvaigžņu mācība, reliģija un skaitļu mistika. Neatņemama kalendāru sastāvdaļa bija laimīgo un nelaimīgo dienu atzīmēšana, kas bija ciešā sasaistē ar padomiem cilvēku veselības uzturēšanai un tikpat nozīmīga bija laika apstākļu prognoze lauksaimniecības procesiem.5
Prognosticon (grieķu val. – πρoγνωστικόν), Prognostikum (vācu val.) jeb prognozes bija periodiski izdevumi, kas īpašu popularitāti ieguva viduslaikos un renesanses laikmetā. Tos sastādīja mācīti vīri ar plašām astronomijas zināšanām, ne tikai astroloģisku pētījumu publiskošanai, bet arī politisku mērķu sasniegšanai. Renesanses laika astroloģiskās prognozes satur aprakstus par brīnumzīmēm – aptumsumiem, komētām, zvaigžņu stāvokļiem, kuriem skaidrojumus un interpretācijas sniedz autoritatīvi avoti. Līdzās astroloģiskajām prognozēm renesanses laikmetā izdeva kalendārā gada praktikas (Practica-latīņu val.), kurās bija izklāstīti pēc valdošo planētu un zvaigžņu stāvokļiem noteikti laikapstākļu pareģojumi nākamajam gadam noderīgi zemniekiem lauksaimniecības darbos, galvenokārt pamatojoties uz ticējumiem saistībā ar laika apstākļu novērojumiem.6 Tie bija cieši saistīti gan ar ticību, gan māņticību. Tāpēc zīmīgs ir teiciens: „Kalendārus sastāda cilvēki, bet laikapstākļus – mīļais Dievs!“7
Ielūkojoties bijušās Akadēmiskās bibliotēkas (tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas) Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas krājumā, kur glabājas Rīgas pirmā grāmatiespiedēja Nikolausa Mollīna (Nicolaus Mollyn, 1550./1555.–1625.) drukātie darbi, var iepazīties ar dažiem kalendāru paraugiem vācu un latīņu valodā – renesanses laikmeta liecībām Rīgā unvissenākajiem, kas Rīgā saglabājušies, iespējams, vienīgajiem eksemplāriem pasaulē. Lai arī vairums no tiem ir tikai kalendāru fragmenti – vien pāris lapas, kuras nav saudzējis laika zobs, šie iespiestie kalendāri, kas gandrīz visi izņemti no grāmatu vākiem un par brīnumu saglabājušies, ir vērtīgas laikmeta liecības. Visgrūtāk ir bijis datēt kalendārus, kuriem ir zudusi vai bojāta titullapa. Kur bijis iespējams, datējumus šiem fragmentiem noteicis kādreizējais Rīgas pilsētas bibliotekārs Nikolauss Bušs (Nicolaus Busch, 1864–1933). Vadoties pēc Lieldienu svētku datuma katrā gadā (ja šis datums iespieddarbā bija saglabājies), ir bijis iespējams noteikt kalendāro gadu izdevumiem ar neskaidru izcelsmi.8
1590. gada kalendārs
Pēc ierašanās Rīgā 1588. gadā Nikaolauss Mollīns uzsāka grāmatu drukāšanu. Pirmais Rīgā izdotais kalendārs iespiests jau 1589. gadā, paredzēts 1590. gadam. Tas ir Johana Nikolausa Arboreja (Johannes Nicolaus Arboreus) sastādītais “Schryff Calender, vp dat Jaer na der Gebordtvnses Heren vnd Heylandes Jesu Christi, M.D.XC.” No šī kalendāra ir saglabājušās 4 lapas, pateicoties tam, ka tās Rīgas pilsētas bibliotēkā tika atrastas un atdalītas no kādas grāmatas vākiem. Titullapas vidu rotā skats uz Rīgas pilsētu, vecākais līdz šim zināmais Rīgā iespiestais. Redzams, ka bojātā titullapa ir bijusi ieskauta dekoratīvā rāmī kokgriezuma tehnikā, kurā izgrebti fantastisku spārnotu būtņu un cilvēku galvu atveidi, pildīti ar sarkanu un melnu tinti. Kalendāra mēnešu dienās no janvāra līdz jūlijam norādītas menēss fāzes, sarkanā drukā iespiesti arī zvaigžņu stāvokļi un zodiaka simboli. Kalendāra tabulas sastādītas vēl pēc vecā stila kalendārās hronoloģijas un astronomiskās ziņas neesot bijušas precīzas. Lūk, tāds ir senākais Rīgā iespiestais kalendārs, kas saglabājies!9
1591. gada kalendāri
Ar Polijas karaļa un Livonijas lielhercoga Sigismunda III Vāsas (1566–1632) atļauju (Cum Gratia et Privilegio S. R. M.) 1590. gadā tika nodrukāts kalendārs “Alt vnd New Schreibcalender, auff das Jar nach der heilige[n] vnd frewden reichen Geburt Jesu Christi, vnser seinigen Mittlers vnd Seligmachers. M.D.XCI” (Vecs un jauns piezīmju kalendārs, pēc mūsu sūtņa un glābēja Jēzus Kristus svētīgās un priekpilnās dzimšanas 1591.gadam). Līdz mūsdienām tas ir saglabājies nesagrieztu lokšņu veidā, fragmentāri uz 48 lappusēm. Nelielais kalendārs, tikai 10 cm augstumā, varētu ērti būt pārnēsājams kabatā. Kalendāra titullapa iekļauta glītā ornamentālā rāmī un drukāta ar sarkanu un melnu tinti. Tā kā pāreja uz jauno kalendāru visā Latvijas teritorijā vēl joprojām nebija notikusi, kalendāros drukāja gan jaunā, gan vecā stila kalendārās tabulas. Šo piezīmju kalendāru pēc jaunā un vecā stila aprēķinājis rīdzinieks un livonietis Bernhards Mesings. Vērīgi lasot, krāsaino datumu un simbolu jūklī var uzzināt, kurā aprīļa datumā svinēja Lieldienas, kurā datumā saule iegāja Vērša zvaigznājā un kura bija Svētās Birgitas diena 1591. gadā. Turklāt šis kalendārs ir pirmais, kas iespiests Rīgā augšvācu valodā.10
Līdzīgs iepriekš minētajam kalendāram, kas arī saglabājies nesagrieztu lokšņu veidā, tikai 7 cm augsts, ir “Practica Auff das Jar M. D. XCI. [1591]” (praktika 1591. gadam), iespiests 1590.gadā, domājams, arī Mollīna spiestuvē. Praktikas tekstā vairākkārt pieminēta Rīga, Livonijas ziema un ir saskatāma līdzība ar citiem Mollīna kalendāriem pēc to stila un iespiestajiem burtiem. Tipiski šādiem kalendāriem aprakstītas debess ķermeņu kustības 1591. gada griezumā. Saglabājušās divas loksnes, kurās var izlasīt prognozes ziemas mēnešiem un nedaudz par rudens un vasaras ekvinokcijām. Liela vērtība šim kalendāra fragmentam ir kokgriezuma ilustrācija, kurā atveidots eņģelis ar kokli, kuram fonā slejas kādas Eiropas pilsētas siluets. Visticamāk, šo kalendāru pēc jaunā stila ir sastādījis Rīgas mediķis, astrologs un astronoms Zaharijs Stopijs.
1592. gada kalendāri
Lieliski saglabājusies ir Dancigā dzimušā matemātiķa, astronoma un galma bibliotekāra Matiasa Menija (Matthias Menius, 1544–1601) astroloģiskā prognoze 1592. gadam – “Prognosticon Astrologicum Vber die Reuolution des Künsstigen Jahres” (Astroloģiskā prognoze par atnākošāgada rotāciju). Titullapā redzams tas pats senākais Rīgas skats, kuru Mollīns ir izmantojis atkārtoti arī citos Rīgas izdevumos. Izdevumam ir 5 teksta lapas, kas iespiestas dekoratīvā rāmī. Vēl no titullapas uzzinām, ka: “Marss un Saturns ir šī gada valdošās planētas, palīgs ir Merkurs. Iespiests Rīgā, Livonijā, no Nikolausa Mollīna, kurš apdzīvo Krāmu ielu”. Izdevumā, kas veltīts Kurzemes un Zemgales hercogienei Meklenburgas Annai, sniegta prognoze katram gadalaikam, ar precīziem saules, mēness un planētu stāvokļiem. Atsevišķas nodaļas ir veltītas valdošo planētu un debess ķermeņu aptumsumu ietekmei uz cilvēkiem, norādot uz dažādām sērgām un nelaimēm 1592. gadā.11
Pavisam neliels, nesagriezts fragments loksnēs ir cits “Prognosticon Astrologicum” (Astroloģiskā prognoze 1592. gadam), kura sastādītājs ir Tallinā dzimušais mācītājs tājs Lamberts Kemerlings (Lambert Kemerling, 1559–1603). Lamberta Kemerlinga kalendārs iespiests Rīgā, jo Tallinā tolaik vēl nebija savas tipogrāfijas. Tekstuāli ziņas kalendārā daudz neatšķiras no citām tā laika prognozēm par visādām nelaimēm un sērgām, kas plosīsies nākošajā gadā. Saturs varētu būt pārņemts no Zaharija Stopija 1591. gadā iespiestā kalendāra.12
1601. gada kalendārs
No 1601. gada kalendāra ir saglabājušās niecīgas ziņas. Ar zīmuli ir norādīts, ka izdevums varētu būt iespiests 1601. gadā, iespējamais autors Herlics. Interesanti, ka uz kalendāra lapas ir saglabājies saraksts no liturģiskā kalendāra par dienām, kad Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē notika grēku atlaišanas jeb indulgences katoļu baznīcā. Piemēram, “Gadatirgus Tērbatā tika noturēts svētajā Triju Ķēniņu dienā. Cēsīs grēku atlaišana Lielā gavēņa vidū. Dobelē, Aucē,Cēsīs, Tukumā grēku atlaišana noturēta Palmu sestdienā”. Vienīgā skaidrā norāde ir tā, ka šis kalendāra fragments ticis iespiests Rīgā, Mollīna spiestuvē.
1602. gada kalendārs
Viens no senākajiem Rīgas kabatas izmēra kalendāriem, kura sastādītājs ir agro jauno laiku kalendāru pasaulē ievērojamais mediķis, astronoms, filozofijas un matemātikas doktors Dāvids Herlics (David Herlitz, 1557–1636), visticamāk, arī nodrukāts Nikolausa Mollīna grāmatus piestuvē pēc Štetinā izdotā kalendāra (1601.? gadam) parauga. Almanahs un praktika 1602.gadam ir samērā labi saglabājies sarkanā un melnā krāsā iespiests kalendārs nesagrieztu lokšņu veidā, kura titullapā redzamas ziņas: "Erstlich Gedruckt zu alten Stettin" (vispirms nodrukāts vecajā Štetinā). Kalendārā atrodami debess zīmju jeb zodiaku zīmju apzīmējumi ar skaidrojumiem, baznīcas atceres dienu nosaukumi un dažādu zīmju skaidrojumi – mēness fāžu, labvēlīgās dienas jauniešiem, labvēlīgās dienas veciem, labvēlīgās dienas holēriķiem, melanholiķiem utt. Līdzīgi norādītas arī nelaimīgās dienas.
1603. gada kalendārs
Nelieli kalendāra fragmenti mums sniedz ziņas arī par 1603. gadu. Diemžēl kalendāra lapas ir mitruma bojātas, uz tām ir atstātas pēdas arī no cita izdevuma, kurā tās bija ielīmētas, tomēr skaidri saglabājusies pēdējā lapa ar izdošanas ziņām: "Nodrukāts Rīgā Livonijā pie Nikolausa Mollīna". No fragmentiem var uzzināt, kāda bija 1603. gada vasara, rudens un ziemas mēneši.
***
Ir grūti pateikt, cik liela ir bijusi kalendāru tirāža Rīgā kopš 1588. gada. Absolūtais vairums kalendāru, kļuvuši neaktuāli, tika izmesti vai pazuduši kontrreformācijas cīņu jūklī jau 16.gadsimtā vai vēlāk gadsimtu laikā. Iepazīstoties ar seno kalendāru fragmentiem, nākas secināt, ka senās Rīgas iedzīvotājiem bija pieejami daudzveidīgi, praktiski un pēc jaunākajām Vakareiropas tendencēm sastādīti almanahi un kalendāri, kas mūsdienu pētniekiem sniedz jaunas atklāsmes par ticību un māņticību, par astroloģiju un astronomiju 16./17. gadsimtu mijā. Seno Rīgas kalendāru noslēpumi vēl nav līdz galam izzināti un gaida zinošus pētniekus jaunām atklāsmēm. Ja kāds kalendārs vai tā fragments, kas bijis iespiests Mollīna tipogrāfijā, ir saglabājies līdz mūsdienām, tad tikai pateicoties uzmanīgiem un zinošiem bibliotēku darbiniekiem.
Šī raksta tapšanā izsaku lielu pateicību LUB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājai Dr.philol. Aijai Taimiņai par bibliotekāro ierakstu skaidrojumiem un nozīmīgu informāciju seno kalendāru izpētē.
-----------
1 Klētnieks, Jānis. Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam, Rīga: 2014, 85.–86. lpp.
2 Ziemlewska, Anna, Rīga poļu-lietuviešu Žečpospoļitā (1581–1621) Warszawa: Polska Fundacja Narodowa,[2023], 107., 109. lpp.
3 Klētnieks, Valdemārs. Pētījums par chronoloģijas problēmām Latvijā XVI-XX gadsimtā. Fišbacha: [Bavārijasapgabala baltu filologu kopa], 1948, 70. lpp.
4 Buchholtz, Arend. Verzeichniss der Mollynschen Drucke und Kupferstiche 1588–1625. Kalender und Almanache,Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890, S. 60–61; Klētnieks, Jānis. Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20.gadsimtam, Rīga: 2014, 95.–96. lpp.; Jaunmuktāne Gunta. No kalendāru vēstures, https://doi.org/10.22364/ilt.22.08.
5 Handwörterbuch des deutschen Aberglaubens. Berlin ; New York: Walter de Gruyter, 1987, Bd. 4, Kalender.
6 Handwörterbuch des deutschen Aberglaubens. Berlin ; New York: Walter de Gruyter, 1987, Bd. 7, Prognostikum;Bd. 1, Bauernpraktik.
7 Handwörterbuch des deutschen Aberglaubens. Berlin ; New York: Walter de Gruyter, 1987, Bd. 4, Kalender.
8 Klētnieks, Valdemārs. Pētījums par chronoloģijas problēmām Latvijā XVI-XX gadsimtā. Fišbacha: [Bavārijasapgabala baltu filologu kopa], 1948, 110. lpp.
9 Buchholtz, Arend. Verzeichniss der Mollynschen Drucke und Kupferstiche 1588–1625. In: Geschichte derBuchdruckerkunst in Riga 1588–1888, Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890, S. 257., Celmiņa, Ilona, Caune,Māra. Jēkabsons, Ēriks. Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos = Die Verwaltung Rigas während acht Jahrhunderten =Eight Hundred Years of Riga Administration, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 2000, 106. lpp., Latvijascitvalodu seniespiedumu kopkatalogs 1588–1830 (LCSK). Izstr. S. Šiško. Rīga: LNB, 2013, Nr.4.; Klētnieks, Jānis.Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam, Rīga: 2014, 101.–102. lpp.; Sitzungsberichte der Gesellschaftfür Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus den Jahren 1882–1883, Riga: W. F.Häcker, 1884, S. 39.
10 LCSK, Nr. 6.; Buchholtz, Nr. 10.
11Klētnieks, Jānis. Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam, Rīga: 2014, 102–103. lpp.
12 Klētnieks, Jānis. Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam, Rīga: 2014, 104. lpp.; Buchholtz, Arend.Verzeichniss der Mollynschen Drucke und Kupferstiche 1588–1625. In: Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga1588–1888, Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890, S. 259, Nr. 14.
