Harmoniski smalkā ziedu māksla ikebana

Ikebana (生け花) ir gadsimtiem sena japāņu ziedu kārtošanas māksla, kuras galvenais mērķis izkārtojumos ir tuvināt dabu un cilvēci. Šajā mākslā izmanto rūpīgi atlasītus ziedus, zaļumus un citu floru, lai veidotu izteiksmīgu un emocionāli piesātinātu kompozīciju – gluži kā gleznai vai skulptūrai.¹ Māksla tiek dēvēta arī par kado (華道, "ziedu ceļš"), kas ir viena no trim klasiskajām japāņu mākslām. 

Nosaukums cēlies no japāņu “ike” (生け), kas nozīmē “dzīvs” vai “sakārtot”, un “bana” (花) nozīmē “zieds”.² Šī māksla balstās uz vienkāršas lineāras formas harmoniju un ziedu, kā arī citu dabisko materiālu smalkā skaistuma atklāsmi. Gadsimtu laikā ikebana ir sadalījusies vairākās galvenajās skolās atbilstoši vēsturiskajiem periodiem un dažādām mākslinieciskās kompozīcijas teorijām. 

Septiņu gadsimtu laikā ikebana ir attīstījusi daudz dažādu ziedu izkārtojuma stilu. Visizplatītākie ir rikka, nageire, šōka un moribana.³ 

Rikka 

Senkeja praktizētais laicīgais stils kļuva pazīstams kā rika (立花), kas nozīmē "stāvoši ziedi". Rikka sakārtojumi sākotnēji bija septiņu zaru struktūras, kas simbolizēja mītisko budistu kosmoloģijas Meru kalnu – zari attēloja tās virsotni (ryō), ūdenskritumu (rō), kalnu (qaku), ieleju aiz kalna (bi) un pilsētu (shi). Visa struktūra tika sadalīta ēnā un saulē. Vēlāk rikka kļuva par deviņu, pēc tam vienpadsmit zaru stilu ar trīs elementu pamata struktūru, kas raksturīga visām japāņu ziedu kompozīcijām. Trīs galvenie zari, shin (“patiesība”), soe (“balsts”) un nagashi (“plūstošs”), tika novietoti tā, lai to gali veidotu dažādu malu garuma trijstūri.⁴ 

Rikka kompozīcijas tiek uzskatītas par grandiozākajām, bet arī visstingrākajām (pat pēc mūsdienu standartiem). Sākotnēji tās bija paredzētas tempļiem, vēlāk ar Rikka kompozīcijām tika rotātas arī  karaļu pilis un bagātnieku augstceltnes.⁵ 

Nageire 

Pieticīgāka pieeja ziedu izkārtojumam kļuva arvien populārāka kā dzenbudisma, Wabi-Sabi un tējas ceremonijas estētikas paplašinājums, kas izauga no tās pamatprincipiem. Japānas slavenākais tējas meistars Sen no Rikjū savās tējas ceremonijās, kas ietvēra ziedu izmantošanu, ieviesa nepilnīgā un pieticīgā estētikā balstītas ziedu kompozīcijas. Tā vietā, lai veidotu pārspīlētus Rikkas stila sakārtojumus, Rikjū deva priekšroku minimālistiskiem viena kāta sakārtojumiem,⁶ piemēram, viena balta ipomeja, kas ievietota vienkāršā vietējā amatnieka darinātā vāzē. Šāda veida ceremonijas noveda pie otrā lielākā stila ikebanas izveidošanas, kas kļuva pazīstama kā Nageire (抛なげ入いれ), kas nozīmē "iemests iekšā".⁷ 

Rikka un nageire pārstāv divus pretējus viedokļus. Lai gan rikka tehniski ir laicīgs stils, atgriežoties pie tā budisma pirmsākumiem, tā nodarbojas ar kosmosa kārtības uzturēšanu. Turpretim nageire organiskā pieeja vairāk koncentrējas uz saiknēm ar dabu.⁸ 

Šōka 

Edo periodā (1600-1867) augošajā tirgotāju klasē populārs kļuva jauna veida ikebanas stils. Bagātie tirgotāji vēlējās ikebanas stilu, ko būtu vieglāk iemācīties. Jaunais stils, ko sauc par šōka, tika atvasināts no trim galvenajiem rikka celmiem: Šin, centrālā “patiesības” atzara, Soe, atbalsta zariem, un Tai, zariem, kas novietoti netālu no pamatnes, lai līdzsvarotu struktūru. Tie simbolizē debesis, cilvēku un zemi; tādējādi izkārtojums pārstāv visu Visumu. 

Šōka dizaina pamatā ir dabiskās kārtības uzturēšana; piem., kalnu apvidu augu šķirnes ir novietotas virs zemienēm; elementi ir saskaņoti atbilstoši sezonai; un augi tiek pakārti vai novietoti vertikālā stāvoklī, kā tie dabiski aug. Citi noteikumi attiecas uz augu materiāla proporciju vāzē (1,5 reizes lielāks par vāzes augstumu) un izmantoto zaru skaitu (vienmēr nepāra skaitlis).⁹ 

Moribana 

1895. gadā Unšin Ohara nodibināja Oharas skolu.¹⁰ Viņš izveidoja jaunu ikebanas stilu, lai izmantotu jaunos materiālus, kas nonāca Japānā. Jaunais stils, ko sauc moribana, burtiski “salieti ziedi”, izmantoja jauna veida trauku un ziedu izkārtošanas veidu.¹¹ Ziedi tika izkārtoti zemā, platā paplātei līdzīgā traukā, ko sauc par suibanu, un tika novietoti virs plaknes, nevis tradicionāli, kad visi materiāli tika izvietoti cieši vienā punktā. Moribana pamatā ir trīs kātu sistēma, kurā gandrīz vienmēr tiek fiksēti trīs ziedi, lai izveidotu trīsstūri¹². Elastīgums un variācijas, ko pieļauj moribana stils, ir padarījuši to par iecienītāko un galveno sastāvdaļu gandrīz katrā ikebanas skolā mūsdienās. 

Mūsdienās pastāv vairāk nekā 3000 dažādu ikebanas skolu, no kurām Ikenobo, Sogecu un Ohara ir vispopulārākās.¹³  

Ikebana nav tikai ziedu kārtošanas veids – tā ir harmonisku attiecību radīšana starp dabas materiāliem un telpu, kurā tie atrodas, veidojot mierpilnu saikni starp mākslu un apkārtējo pasauli.¹⁴ Ikvienu aicinām izzināt ikebanas pasauli un izveidot savas ziedu kompozīcijas, iedvesmojoties no japāņu tradicionālajām ziedu kārtošanas skolām.  

Vairāk par Ikebanu iespējams uzzināt dažādos informācijas avotos LU bibliotēkas krājumā.