Mēs esam savējie. Latviešu likteņi Krievijā.

Izstādes uzdevums bija parādīt, kādi vēstures notikumi piespieda daļu latviešu tautas pārcelties uz dzīvi Krievijā, gan vardarbīgi, gan brīvprātigi. Kas ir norisinājies 200 gadu laikā, kāda bijusi notikumu saistība ar Krieviju, kādēļ un kā vēl pašlaik Austrumos dzīvo latvieši? Paralēli bija jāskata, kā notiekošo dažādos laika posmos vērtēja Latvijā, un kā to atspoguļoja Krievijā iznākošā latviešu prese.

Kā gāju putni, kam asiņo vētrās lauztie spārni, mūsu tautas locekļi sastopami katrā pasaules daļā un valstī. Ilgās pēc savas zemes un tautas deg sirds, atpakaļ sauc tuvinieki un senču veļi, bet apstākļi liek mīt svešas tekas. Raisās visu tautu apvienotājas saites, daudzi desmittūkstoši atsvešinājušies un nozuduši citu tautu jūrā. Bet pievērst savai tautai ikvienu svešumā dzīvojošu latvieti ir mūsu svēts pienākums. V. Krasnais, 1938.

1776. gadā, kad Krievijas cars Pāvils ceļojis cauri Vidzemei, Cēsu un Valmieras apriņķu zemnieki iesnieguši viņam lūgumu pasargāt no muižnieku varmācibas. Sašutuši par tādu rīcību, muižnieki panāca vainīgo sodīšanu, un 1777. gadā zemnieki tika iekalti važās un kājām tika sūtīti uz Sibīriju. Pēc vairākiem mēnešiem viņi nokļuva Toboļskā, kas tajā laikā bija slavena izsūtījuma vieta.

Vecākā latviešu kolonija ir 1802. gadā dibinātā Rižkova Toboļskas guberņā, kuras pirmie iedzīvotāji bija 18. g.s. beigās un 19. g.s. sākumā zemnieku nemieros (Kauguru nemieri) notiesātie vidzemnieki  Kauguru nemieru vadītājus izsūtīja uz Sibīriju.

Pirmais lielākais latviešu izceļotāju pulks Krievijā apmetās 19. gs. 60. gados. 1862. gada izveidojās Vecrīgas kolonija. Koloniju dibināšanā aktīvi piedalījās Kr. Valdemārs. Izstādē eksponēta “Pēterburgas Avīze”, 1863. , Nr. 23, kurā Kr. Valdemārs ievietojis ziņu par neapstrādātas zemes pārdošanu 80 verstes no Pēterburgas. Šajā laikā presē parādās daudzi polemiski raksti un vēstules ar pārdomām par latviešu zemnieka tieksmi iegūt sev zemi Krievijā. “ [..] latviešu kolonista rokai nebija neviens koks par resnu, neviena sieksta par smagu, neviens celms par lielu un nekāds dzīves veids par grūtu, lai tiktu pie savas zemes.” (“Baznīcas Vēstnesis”, 1900.)

Kādēļ klīdāt tāļi, tāļi, Jūs no mīļās tēvijas, Vai nav telpas, brāļi, brāļi, Še iekš mūsu Latvijas? A. Pumpurs, dzej. “Tēvijā un svešumā”, 1874.

1846. gadā Vidzemes zemnieki saņēma atļauju izceļot ārpus savas guberņas robežām. Tiesības legāli izbraukt no saviem pagastiem Kurzemes zemnieki ieguva 1858. gadā. Izbraukšana pieauga pēc vispārējās dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā un 1863. gada pasu likuma pieņemšanas.

Izstādē var aplūkot arī senas dzimtu fotogrāfijas. Viena no šo līdumnieku ģimenēm ir Heldīnes Bumbieres - Koceres. Viņas senči Vecrīgā (Sibīrijā) uz dzīvi apmetušies ap 1850. gadu. Inteliģenta Sibīrijas latviešu zemnieka saime - mājās, dārzā, kopā ar draugiem. Bieži zem jaunāku vīriešu fotogrāfijām pierakstīts - represēts, nošauts (1937./1938.).

Kārlis Bumbieris, 1929.

Heldīnes Bumbieres - Koceres ģimenes fotogrāfijas

Aleksandrs Duglass Dzimis Vecrīgā, mācījies Omskā un Orenburgā. Lidotājs. Represēts 1937.g.

Mācītājs Mēders ar jauniešiem ap 1922. g.

Dārzā. No kreisās: Ida Riekstiņa, Marija Rubene, Heldīnes māsa Marija ar mazo Leontīni, māsica Marija, māsa Natālija un Paulīne Bumbiere. Vecrīga, ap 1931. gadu.

1969. gadā pie Omas upes. Marija, Alvīne un Venta

Pēc 1905. gada kolonistu skaitam piepulcējās izsūtītie vai emigrējušie revolūcijas dalībnieki. Līdz 1914. gadam Krievijā bija izveidojušās apmēram 600 lielākas un mazākas latviešu kolonijas. Latviešu presē parādījās plaši apcerējumi par izceļošanu un dzīvi kolonijās. Latviešu Izglītības biedrības Gada grāmatā 1911. gadam aizrāda, ka ir jāgādā un jārūpējās, lai kolonisti paliktu ciešā sakarā ar savu dzimteni, nezaudētu savu tautību un valodu.

Latvieši ne tikai ara un kopa zemi, bet vienmēr ir alkuši mācīties. Maskavas un Pēterburgas augstskolas bija tās, kurās, nezaudējot garīgo kontaktu ar dzimteni, dzīvojuši un mācījušies Kr. Barons, Baumaņu Kārlis, J. Vītols, J. Čakste, J. Velme u.c. Ar Pērburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu Pēterburgā izdotas Kr. Barona “Latvju dainas” (1894 - 1915). Plašajā Krievijā tika dibinātas dažādas lauksaimniecības, izglītības, palīdzības, dziedāšanas un vienkārši latviešu biedrības, to apliecina biedrību statutu un pārskatu izdevumi. Krievijā latviski tika izdotas avīzes, drukāti kalendāri (žurnāls “Austrums” 1885 - 1906, iznāca Maskavā, “Pēterburgas Avīzes” 1862 - 1865; 1901 - 1905 izdotas Pēterburgā u.c.).

Ar Pēterburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu izdotas Kr. Barona “Latvju dainas” (1894 - 1915)

Nākošais vēstures vilnis - Pirmais pasaules karš - aizdzina tūkstošiem cilvēku bēgļu gaitās. Demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes. Izstāde parāda Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbību, un tās centienus palīdzēt tautai atgriezties mājās.

J. Čakste ņem vārdu un atminas pirmos soļus bēgļu ceļā. “ [..] Te bija latviešu tauta. Viņa gāja mierīgi pretīm savam nezināmam liktenim. [..] redzam, ka šis vilnis, plūzdams uz priekšu, uzmeklē vietas, kur atkal pukst latviešu sirdis. No Palangas līdz Valkai, no Dundagas līdz Vitebskas robežām pukst mūsu tautas sirds.” K. Bahmanis, Latvju tauta bēgļu gaitās, R., 1925.

Laiks pēc Pirmā pasaules kara uzskatāms par īpaši nozīmīgu latviešu koloniju attīstībā. Pēc boļševiku revolūcijas, Krievijā palika daudzi latviešu strēlnieki, kuri ieņēma atbildīgus amatus valsts un saimnieciskajā darbā. Tieši augstais inteliģences līmenis sekmēja latviešu izvirzīšanos amatos.

Dokumentos un fogrāfijās skatāms arī Laiviņu - Lustiku ģimenes liktenis - Katrina un Alberts Lustiki bija Ačinskā skolotāji. Izstādi grezno Karolines Laiviņas Sibirijā darinātie rokdarbi.

				Atļauja atgriezties Latvijā

Karolines Laiviņas Sibīrijā darinātie rokdarbi

Unikāls ir 1919. gadā, Krasnojarskā, Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās Padomes izdevums - ilustrēta “Taigas bērnu ābece”. “Petrolejas toreiz nebij iespējams dabūt. Tomēr bērniem katram sava lampiņa priekšā, pagatavota no kartupeļa. Izkasīja kartupeli kā bļodiņu, vidū ielika degli, ielēja taukus jeb sviestu un lampa gatava” - tā E. Ozols 1924. gadā raksta žurnāla “Jaunatnes Draugs” 12. numurā.

Krievijā 20. gs. 20. -30. gados izdotajās latviešu avīzēs un žurnālos parādās notikumi PSRS, saistībā ar saimniecisko un politisko dzīvi kolonijās. Izstādē eksponētas: “Krievijas Cīņa”, “Komunāru Cīņa”, “Sibīrijas Cīņa”, “Atbalss”, žurnāls “Celtne”.

Preses izdevumu, grāmatu un kalendāru saturs parāda piespiedu kolektivizācijas gaitu latviešu ciemos. Smagi un nomācoši Krievijas latviešiem tuvojās iznīcība. Vēl kādas latviešu ģimenes traģiskais liktenis fotogrāfijās un dokumentos - Pēteris Čača (1899 - 1938) - Omskas apgabala kolhoza “Imuns” priekšsēdētājs. Nošauts. Pēc Otrā pasaules kara dzimtenē atgriezās tikai māte un meitas.

Mēs svešumā un svešā jūgā smokam, Mēs ciešam badu, aukstumu un vēju Un nesvētītā zemē kapus rokam. K. Krūza dzej. Svešās sētās

1933./34. mācību gadā bijušās PSRS teritorijā darbojušās 119 latviešu skolas, no tām 17 vidusskolas, Ļeņingradā un Ačinskā - latviešu pedagoģiskaie tehnikumi. Līdz 1936. gadam Krievijā darbojās vairākas latviešu izdevniecības. Kā nozīmīgākā bija latviešu kultūrizglītības biedrības izdevniecība “Prometejs” (1923 - 1937).

L. Laicēns, A. Ceplis, K. Pelēkais, J. Straujans, O. Rihters, Ed. Bērziņš, J. Rudzutaks - tie ir tikai daži vārdi no “latviešu saraksta”. Nošāva - tādēļ, ka latvietis, neprasot politisko pārliecību vai sabiedrisko stāvokli. Slēdza latviešu avīzes un izdevniecības, likvidēja skolas, klubus, bibliotēkas, veselus latviešu ciemus.

A. Auns - Urālietis

1941. un 1949. gads atkal ieraksta melnas lappuses tautas vēsturē, kad tūkstošiem latviešu varmācīgi, lopu vagonos, aizdzina uz Sibīriju. Pēc 1941. gada 14. jūnija represijām Krievijā nokļuva ap 15 000 cilvēku no Latvijas. 1949. gada 23. martā galvenokārt tika izsūtīti zemnieki. Visvairāk represēto nonāca Kolimā, Magadanas apgabalā, Noriļskā, Vorkutā, Karagandā. Lai izsūtīto saraksti un atmiņas ir kā atgādinājums un apliecinājums par pārdarījumu tautai!

Joprojām Krievijā ir daļa latviešu tautas, cilvēki, kuri sevi uzskata par latviešiem. Skatoties Baškirijas un Lejas - Bulanas cilvēku sejās mēs meklējam savai tautai raksturīgos vaibstus. V. Strautnieces, A. Slapiņa, K. Gobas un J. Zalāna fotogrāfētie Krievijas latvieši un A. Auna - Urālieša gleznas papildina bibiliotēkas materiālu ekspozīciju.

Var arī teikt, ka latvietis/latviete ir tas/tā, kurš/kura runā latviski. Bet cik daudz un kā ir jārunā (vai jāraksta), lai precīzi noklasificētos? Var teikt, ka vienīgi savā dvēselē cilvēks ir latvietis/latviete - bet cik ilgi kopā jānodzīvo, lai cita dvēseli izprastu? R. Ķīlis, Kembridžas universitātes doktorants

Izstādes nozīmi un būtību visprecīzāk varētu raksturot V. Strautnieces rakstītais: “ Nav nekā briesmīgāka par to, ka bērns nepazīst māti un māte noliedz bērnu. Vai šodien mūsu Latvija, mūsu sirdsapziņa, var sacīt, ka pazīst un atzīst visus savus bērnus - gan šepat dzimtenē, gan visā pasaulē?”