2015. gada 25. martā plkst. 17.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā (Rīgā, Rūpniecības ielā 10) notiks izstādes „Romu-čigānu holokausts Latvijā, 1941-1945” atklāšana. Izstādes uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas čigānu (romu) tautas likteņiem un ciešanām Otrā pasaules kara laikā. Ekspozīciju pēc Romu kultūras centra pasūtījuma īstenoja Latvijas čigānu biedrības priekšsēdētājs, Starptautiskās romu apvienības augstākais komisārs Normunds Rudevičs sadarbībā ar vēsturnieku Uldi Lasmani un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku.

Pēc liecinieku ziņām Otrā pasaules kara laikā tika nogalināti un nomocīti ap 2 miljoniem čigānu (romu). Pēc ekspertu ziņām pašreiz ir konstatēti 500 000 romu. Latvijā pēc aculiecinieku ziņām tika iznīcināti ap 8000 romu. Līdz šim pamatojieties uz krimināllietu materiāliem dokumentāli pierādītas aptuveni 3000 romu noslepkavošanas. Skaitļi dažādi tādēļ, ka daudziem čigāniem tajā laikā nebija dokumentu vai bija latviešu tautības pases. Bet daļai, kurai bija dokumenti, pasēs bija norādīta cita tautība: latvieši, ukraiņi, krievi, poļi u.t.t. Ceturtās tautas skaitīšanas materiāli 1935. gadā liecināja, ka čigāni dzīvojuši visos 19 Latvijas apriņķos un Rīgā. Pēc statistikas romu kopskaits – 3839, iespējams, šis skaitlis bija lielāks. Reālais romu skaits uz to laiku varēja būt ap 12 000 cilvēku. Pašreiz konstatēts, ka romu iznīcināšana dokumentāli pierādīta daudzos apriņķos. Talsu apriņķī fiziska iznīcināšana nenotika. Daugavpils, Ventspils, Valkas, Madonas, Cēsu, Ilūkstes, Jēkabpils, Rīgas apriņķos un Rīgas pilsētā romu iznīcināšanas dokumentāli pierādījumi pagaidām nav atrasti. Sevišķi sarežģīts ir Rīgas romu jautājums, jo ne vācu okupācijas dokumentos, ne arī padomju krimināllietās romu iznīcināšana Rumbulas un Biķernieku traģēdijās nav atrasta. Tomēr liecinieku atmiņās tās faktiski ir lielākās romu iznīcināšanas akcijas.

Rīkojumi par čigānu iznīcināšanu nāca no centrālajām Berlīnes nacistu varas iestādēm, kas pēc tam tika īstenoti okupētajos austrumzemju apgabalos. Tas nemazina šo rīkojumu konkrēto izpildītāju - Latvijas pamatiedzīvotāju vainu, kas atklāta izstādes materiālos. Vācu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1942. gadam, tika nošauti 70% dzīvojošo čigānu, bet cieta visi romu tautības pārstāvji, jo nebija palikusi neviena ģimene, kurai kāds tuvinieks nebija noslepkavots vai nomocīts koncentrācijas nometnē. 

Nacisma režīma laikā Eiropā visas vajāšanas, slepkavības, nošaušanas, deportācijas izpaudās gan pret ebrejiem, gan romiem. Nirnbergas procesa laikā atklājās, ka ebreji un čigāni bija izsludināti kā etniskās grupas, no kurām nacisti gribēja attīrīt Reiha teritoriju. Roku rokā čigāni un ebreji gāja pretī savai nāvei: Babi jarā, Aušvicā, Salaspilī un citās koncentrācijas nometnēs. Viņus apglabāja kopā brāļu kapos. Patiesībā šajos šausmu gados viņi bija brāļi savā rūgtajā liktenī. Pēc vēsturnieku ziņām no nacistu rokām tika iznīcināti ap diviem miljoniem romu cilvēku. 

Latvijā nav neviena pieminekļa, memoriāla vai muzeja, kur pieminēti nevainīgie kara upuri, kuru vaina bija, ka viņi bija dzimuši čigānu ģimenēs.

Izstāde būs skatāma līdz 10. aprīlim.

Viktors Urvačovs, LU Akadēmiskā bibliotēka