Autore Rasma Noriņa, vēsturniece, Inta Brikmane – māksliniece. Uz pirmavotos balstīta pētījuma un entuziasma pārpilna darba radusies īsti unikāla izstāde, saistot tautu un laikmetus.

Izstādi atklāja LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Dr.h.c.philol. Venta Kocere, atmiņās par Vidzemes lībiešu pētījuma norisi kavējās LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis, kurš izstādes autori Rasmu Noriņu jau 2001.gadā mudināja pētīt, kas noticis ar 22 Svētciema pagastā vēl 19.gadsimtā lībiski runājošiem cilvēkiem. Viņš uzsvēra, ka savāktais materiāls ir pelnījis, lai piedzīvotu nopietnu publikāciju. Izstādes nozīmīgumu akcentēja LZA īstenais loceklis Ojārs Spārītis, jo jaunas ziņas ir visvērtīgākās no visām, siltus un atzinīgus vārdus Rasmai Noriņai teica vēsturnieks un novadnieks Uģis Niedre, muzeja lomu kultūras un izglītības attīstībā laukos uzsvēra Pāles pagasta pārvaldes vadītājs Mārtiņš Kļaviņš.

Izstādes atklāšanā pulcējās arī dažādu gadagājumu lībiešu pēcteči, kuriem bija iespēja izpētīt 12 savus un savu “dzimtu kokus”– radu rakstus gadsimtu garumā. Ekspozīcija veidota sadarbībā ar S. Cimermani, P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, J.Prīmaņa anatomijas muzeju, LU Akadēmisko bibliotēku, Ainažu jūrskolas, Limbažu un Salacgrīvas muzejiem.

Vidzemes lībiešu dzimtu vēsture ir interesējusi Pāles novadpētniecības muzeja speciālistus jau kopš 1996. gada.

Vēsturniece Rasma Noriņa, Luda Bērziņa prēmijas laureāte, ir izzinājusi un apguvusi plašu kultūrvēsturisku datu klāstu, to apkopojusi, analizējusi un popularizējusi ar izstādes palīdzību. Ekspozīcija radās ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un privāto ziedojumu atbalstu 2009.gadā. To atklāja reizē ar Vidzemes lībiešu pēcteču pirmo saietu.

Pirmo reizi vienuviet apgūstama gadsimtu gaitā uzkrājusies informācija, sākot ar vācbaltu novadpētnieku atziņām, beidzot ar mūsdienu vēsturnieku atzinumiem. Sniegts neliels ieskats arī Vidzemes lībiešu antropoloģiskajā raksturojumā. Informācijas apkopojumā uzsvērta senās Metsepoles (Rīgas līča austrumu piekrastē, tag. Limbažu nov. ) teritorija.

Kultūrvēsturiskās ziņas iegūtas no pirmavotiem – no Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Andresa Jūhana Šēgrēna 1846.gadā sastādītā Svētciemā dzīvojušo un lībiski runājušo ļaužu saraksta. No 2001.gada līdz 2003.gadam pētnieki apsekoja visas šajā sarakstā minētās Svētciema sētas, fiksējot situāciju pēc 155 gadiem. Un pievienoja LVVA fondos iegūtos materiālus, Limbažu, Salacgrīvas, Umurgas, Viļķenes draudžu arhīvos, ģimeņu krājumos saglabātos dokumentus, arī dzimtu locekļu stāstījumus.

Izstādes astoņas slejas stāsta par Ādmīdiņu, Bisnieku, Feldmaņu, Gīzu, Kariņu, Lielnoru un Zīlemaņu dzimtām, kā arī sniedz ieskatu tobrīd mazāk pētīto dzimtu vēsturē. Būtiska izstādes daļa ir Ādmīdiņu, Bisnieku – Priediņu, Girgensonu, Gīzu, Jēkabsonu, Kalēju, Kariņu, Lielnoru, Pļaviņu un Zīlemaņu plašie “dzimtu koki”. Bija interesanti vērot tik atšķirīgus cilvēkus bariņā ap vienu “dzimtas koka” rulli, meklējot ziņas par radiniekiem. Dati tika arī precizēti un papildināti, un to darīt tiek aicināts ikviens zinātājs līdz pat izstādes slēgšanai.

Rasma Noriņa katrai 19. gadsimta vidus lībiešu dzimtai iekārtojusi savu mapi, kurā ievietojusi atmiņu stāstījumus, oriģinālus dokumentus no dzimtu krājumiem, arhīvu dokumentu kopijas, fotoattēlus, periodikā ievietotus rakstus u.c. materiālus. Arī šīs mapes aplūkojamas izstādē.

Runājot par lībiešiem Vidzemē, bieži tiek lietots jēdziens –izmiruši. Lai izprastu īstenību, jāiepazīst šī izstāde. Vēstures gadsimtu gaitā Vidzemes lībieši ir saplūduši ar igauņiem, latviešiem un citu etnosu piederīgajiem. Lībiešu izzušanu veicināja arī izbraukšana zemes meklējumos 19.gadsimta beigās uz Krievijas apgabaliem, divu pasaules karu gadi un citas norises. Tomēr dzimtu vēstures izzināšana pierāda, ka šo seno dzimtu pēcteču lielākā daļa vēl arvien dzīvo galvenokārt bijušajā Limbažu rajona teritorijā, kā arī viņus var atrast ne tikai dažādos Latvijas novados un Rīgā, bet arī Krievijā un daudzviet citur pasaulē.