LAB tika atklāta 1932.- 1933. gada Lielā bada Ukrainā upuru piemiņai veltītā izstāde.

Izstādē redzami: par Lielo badu stāstošie dokumenti, fotogrāfijas un mūsdienu ukraiņu mākslinieku plakāti un literatūra par Lielo badu no Ukrainas Informācijas centra krājumiem.

Badā mērdēšana jeb golodomors ir viens no baisākajiem nesenās pagātnes notikumiem, kad miera laikā – 500 dienās bojā aizgāja, pēc dažādiem aprēķiniem, no 5 – 14 milj. cilvēku.

Lielais bads ir viens no staļiniskās cilvēknīšanas politikas pasākumiem, kas sakrītot ar sliktajiem laika apstākļiem, proti, sausumu deva šādu efektu.

Īsumā ekonomiskais stāvoklis pirms golodomora bija tāds – Padomju valsts 20 – to gadu beigās lielos apjomos graudus sūtīja uz ārzemēm, nepadomājot par graudu rezerves fondu. Un arī tad, kad sākās Lielais bads tā vietā, lai palīdzētu bada cietējiem valsts uz ārzemēm 1933. gadā eksportēja ap 10 milj. centnerus graudu. Tas bija simbolisks padomju varas stipruma izrādīšanas akts.

Lielais bads Ukrainā sākās ar sausu 1932. gada vasaru. Neskatoties uz to, ka vasara nebija labvēlīga labības ievākšanai, labības revīzija 1932. gadā tika īstenota trīs reizes.

Tādējādi reāli atstājot Ukrainas laukus lēnai izmiršanai. Tā faktiski dzīvē tika īstenota 1930.gada nostādne par Ukrainas zemniecības kā nacionālisma atbalsta iznīcināšanu. Vissāpīgāk Lielas bads sita pa toreizējo Harkovas un Kijevas apgabalu. No Ukrainas bads izplatījās uz Kubaņu un no turienes līdz pat Turcijas robežai. Tas izraisīja ekoloģisko katastrofu Turcijas pierobežas ūdeņos, par ko Turcijas valdība informēja Padomju valdību.

Labi bija tām ģimenēm, kurām palika lopi, kuriem to nebija bija spiesti ķerties pie cilvēku ēšanas.

Līdztekus badam norisa kaimiņrepubliku kolhoznieku pārcelšana uz Ukrainu, lai tie stātos badā nomirušu vietās.

Lielais bads pēc scenārija beidzās 1933. gada rudenī, jau ar minēto citu republiku kolhoznieku pārcelšanu. Solītās pārpilnības vietā, tie redzēja postažu un arī drošu nāvi.

Oficiāli Drošības dienesti, kuriem bija uzdots apkopot miršanas statiku, badu formulēja kā “lopu” krišanu no mutes un nagu sērgas. Miršanas statiku tie veda līdz 1933. gada 15. aprīlim, kad to pārtrauca darīt.

Tā laika presē, protams, nebija tāda jēdziena un, tā arī nedrīkstēja rakstīt par badu, tā vietā tika rakstīts par kaut kādām “rotaļu grūtībām”. Arī dažus ārzemju valstvīrus izdevās apmuļķot, piem., toreizējo Francijas premjerministru.

Taču ar badā mērdēšanas iznākumu, Staļins nebija apmierināts, jo nebija izdevusies viņa iecere pārcelt Ukrainu uz Sibīriju un Kazahstānu. Tomēr Lielais bads deva labu piemēru vēlāk īstenotajām deportācijām.

Pirmoreiz bada fakts tika atzīts 1987. gadā Ukrainas KP sēdē. Taču bez Padomju valdības kritikas, kura bija vainīga tā izraisīšanā. Tieši pretēji tika uzsvērts, ka valdība un KP visu darījusi, lai palīdzētu golodomora cietējiem. Pats jēdziens golodomors attiecībā uz badu Ukrainā parādās pārbūves laikā (1988. g.)

Lielā bada pielīdzināšanu etnocītam (etnocīts – vēršanās pret kādu konkrētu tautu) jau 1988. gadā atzina ASV kongress. Tikai 2006. gadā pašā Ukrainā pieņemts Lielo badu (golodomoru) nosodošs parlamenta lēmums.

Badā mērdēšanas piemiņai Ukrainā veltīto izstādi LAB atklāja: direktore Venta Kocere, Ukrainas vēstnieks Rauls Čilačava un Latvijas ukraiņu biedrības loceklis un Lielā bada aculiecinieks Ivans Omeļčuks, un Ukrainas informācijas centra vadītāja Sarmīte Dzilna. Uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī Moldovas, Slovākijas un Baltkrievijas vēstnieki, LR Saeimas deputāti u.c. apmeklētāji.

LAB direktore Venta Kocere savā uzrunā uzsvēra labās attiecības, kādas bibliotēkai izveidojušās ar Ukrainas vēstniecību.

Ukrainas vēstnieks Rauls Čilačava pastāstīja par Ukrainā veikto golodomora atzīšanā. Uzdāvināja bibliotēkai grāmatas.

Latvijas ukraiņu biedrības loceklis Ivans Omeļčuks dalījās atmiņās par golodomora laikā pieredzēto. Pastāstīja par golodomora historiogrāfiju. Viņš uzsvēra, ka pat izcili Rietumu pētnieki, kā E. Kars un Dž. Bofa atteicās savos darbos lietot jēdzienu - golodomors.

Ukrainas informācijas centra vadītāja Sarmīte Dzilna pastāstīja par emocionālajiem iespaidiem strādājot pie izstādes sagatavošanas. Viņa īpašu uzmanību pievērsa fotogrāfijām, akcentējot, tās, kurās attēlotas sievietes.