Krāpniecība un neētiska prakse zinātniskajā izdevējdarbībā: kā to atpazīt?

Viltus izdevēju un žurnālu fenomena aizsākumi ir meklējami 21.gs. pirmajā desmitgadē, kad paralēli inovācijām informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā, ietekme uz zinātnisko izdevējdarbību bija arī atvērtās piekļuves kustības attīstībai. 20. gs. 90. gados žurnālu izdevēji pakāpeniski pārgāja no iespiestu publikāciju izdošanas uz digitālo vidi, drīz vien saskatot tam vairākas priekšrocības, piemēram, zemākas izmaksas un fizisko telpu optimizācija. Attīstības rezultātā gandrīz ikvienam radās iespēja izveidot savu tīmekļvietni, publicēt tajā saturu un piedāvāt pakalpojumus. Šie labvēlīgie apstākļi veicināja arī krāpniecisko žurnālu un izdevēju darbību (Koerber et al., 2023, Linacre, 2022). 

Lai efektīvāk cīnītos ar krāpnieciskiem žurnāliem un izdevējiem, ir svarīgi saprast, kas tie ir. Daudzveidīgajā un sarežģītajā izdevējdarbības vidē krāpniecisko izdevēju definēšana ir izaicinājums (Mills et al., 2020). Viena no plašāk izmantotajām ir 2019. gadā pieņemtā starptautiska viltus žurnālu un izdevēju definīcija. Tās izstrādē piedalījās izdevējdarbības jomas pārstāvji, pētniecības finansētāji, zinātnisko institūciju pārstāvji, bibliotēku darbinieki un citi eksperti no 10 valstīm. Diskusiju rezultātā tapa publikācija “Predatory journals: no definition, no defence”, kas publicēta žurnālā Nature (Shen, & Shah, 2023). Starptautiski izstrādātā definīcija palīdz veidot vienotu izpratni, lai veiksmīgāk izvairītos no krāpniecības akadēmiskās publicēšanās vidē: 

“Viltus vai krāpnieciski žurnāli un izdevēji ir struktūras, kas uz zinātnes rēķina par prioritāti izvirza personiskās intereses, tos raksturo viltus vai maldinošas informācijas izplatīšana, atkāpšanās no labākajiem redakcionālajiem principiem un izdevējdarbības prakses, atklātības trūkums un/ vai agresīvas un uzmācīgas prakses īstenošana” (Bradley & Reilly, 2024). 

Krāpniecisko žurnālu un izdevēju jēdziens oriģināli radies angļu valodā. Visbiežāk ir izmantots vārdu savienojums “predatory publisher” vai “predatory journal”, kas latviešu valodā tieši tulkots kā “plēsīgie”. Par angļu valodas termina “predatory publishers” aizsācēju 2010. gadā uzskatīts Džefrijs Bīls (Jeffrey Beall) – bijušais Kolorādo Denveras Universitātes (University of Colorado Denver) zinātniskās komunikācijas bibliotekārs. Angļu valodā retāk, bet var sastapties arī ar tādiem variantiem kā deceptive journals, fake journals, dark journals, illegitimate journals un citiem (“About Predatory Publishing”, n.d.). Šobrīd nav oficiāli apstiprinātas atbilsmes latviešu valodā. Sabiedrībā ir izmantots gan tiešs tulkojums “plēsīgie žurnāli” vai “plēsējžurnāli”, gan arī tie saukti par neuzticamiem, krāpnieciskiem, pseidoakadēmiskiem vai viltus žurnāliem un izdevējiem. 

Krāpnieciskie žurnāli un izdevēji akadēmiskā vidē kļuva daudz pamanāmāki ap 2008. gadu, taču nav zināms, kurš konkrēti ir pirmais krāpnieciskais žurnāls (Linacre, 2022). Viens no pazīstamākajiem viltus izdevēju atmaskotājiem ir jau iepriekš minētais Džefrijs Bīls. Viņš viltus izdevējus ievēroja, sākot saņemt e-pastus no nepazīstamu žurnālu pārstāvjiem, kuri aicināja iesniegt publikāciju vai pievienoties žurnāla redkolēģijai. Pastiprinātu uzmanību lika pievērst vēstulēs esošās gramatikas kļūdas. Arī žurnālu tīmekļvietnēs izmantotie vārdi, frāzes, neprofesionālais stils un sniegtās informācijas nepilnīgums, tikai apstiprināja šaubas, ka žurnāls nav tas, par ko izliekas, proti, kvalitatīvu zinātnisko žurnālu. Vēlāk Bīls attīstīja savu blogu jeb emuāru, kurā analizēja atvērtās piekļuves žurnālus, paralēli veidojot neoficiālu potenciāli viltus brīvpiekļuves izdevēju sarakstu “Beall’s List of Potential Predatory Journals and Publishers” (Beall, 2013). Saraksts kļuva par plaši izmantotu palīgmateriālu un ceļvedi žurnālu novērtēšanai. Bīls savas tīmekļvietnes darbību un saraksta uzturēšanu pārtrauca 2017. gadā (Beall, 2017). Arhivētā veidā saraksts joprojām ir pieejams tiešsaistē un var noderēt kā viens no resursiem gan izdevēju, gan atsevišķu žurnālu analīzei, tomēr tas nebūt nav vienīgais avots (Leonard, et al., 2021). 

Krāpnieciskie izdevēji ir atvērtās piekļuves negatīvā izpausme (Shen, & Shah, 2023). Tradicionālās zinātniskās publicēšanās pieejas pamatā ir abonēšana. Lai piekļūtu pētījumiem, rakstiem un citiem resursiem, institūcijas, tai skaitā, bibliotēkas, abonē konkrētos žurnālus vai datubāzes, tādā veidā izdevēji gūst peļņu, lai segtu publicēšanās izmaksas. Turpretī atvērtās piekļuves izdevējdarbības modeļa galvenais princips ir zinātniskos pētījumus un citus akadēmiskus materiālus padarīt brīvi pieejamus ikvienam bez jebkādiem šķēršļiem. Lai kompensētu abonēšanas ienākumu zaudējumus, autoriem, publicējoties atvērtā piekļuvē, visbiežāk pašiem vai ar pārstāvētās institūcijas vai projektu finansiālu atbalstu jāmaksā izdevējiem raksta apstrādes izmaksas (Article processing charges – APC). Tā kā prasīt autoram samaksu par publicēšanos ir daļa no likumīga atvērtās piekļuves publicēšanās procesa, krāpnieciskie izdevēji izmanto “autors maksā” pieeju ļaunprātīgiem nolūkiem. Autori samaksā izdevējam, taču nesaņem solītos pakalpojumus (Beall, 2012). Būtībā peļņas gūšana, kā viens no izdevējdarbības aspektiem, nav uzskatāms par krāpniecību. Pasaulē atzītas un likumīgas akadēmiskās izdevniecības (komerciālie izdevēji) arī gūst peļņu, nodrošinot autoriem publicēšanās pakalpojumus. Tomēr viltus žurnālu un izdevēju kontekstā peļņas gūšana tiek vērtēta augstāk par kvalitāti, ētikas un godprātības principiem, iespējams neveicot kvalitātes kontroli (COPE Council, 2019). Pasaules lielās akadēmiskās izdevniecības ar krāpnieciskām darbībām saskaras citādās formās (Van Noorden, 2024). Krāpniecisko izdevēju situāciju vēl vairāk saasina autoriem esošais spiediens publicēties un kvantitatīvo rādītāju nozīme (Fernandez-Cano, 2021). 

2016. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Federālā tirdzniecības komisija iesūdzēja “OMICS International” un trīs OMICS meitasuzņēmumu īpašnieku par autoru maldināšanu attiecībā uz rakstu apstrādes izmaksām, žurnālu indeksāciju, ietekmes faktoriem, recenzēšanas kvalitāti, kā arī mānīgas informācijas sniegšanu par zinātnieku dalību akadēmiskajās konferencēs. “OMICS International” ir atvērtās piekļuves izdevējs un starptautisku konferenču organizators, kas pārvalda 700 recenzētus medicīnas, dzīvības zinātņu, inženierzinātņu un tehnoloģiju žurnālus, kā arī rīko 3000 zinātnisko konferenču gadā. 2019. gadā ASV Nevadas apgabaltiesa, izskatot vairākas apsūdzības pret izdevēju, piesprieda tam sniegt atlīdzību 50,1 milijonu ASV dolāru apjomā. Tiesa atklāja, ka mazāk nekā puse izdevējam iesniegto autoru oriģinālmanusriptu bija nosūtīti recenzēšanai, bez tam OMICS atteicās atsaukt autoru rakstus. Šis ir viens no pirmajiem gadījumiem, kad izdevējs ir apsūdzēts un atzīts par vainīgu, paverot iespējas cīnīties ar krāpnieciskiem izdevējiem (Brainard, 2019). 

Ir vairāki iemesli kāpēc krāpnieciskajos žurnālos nav ieteicams publicēties, tos atbalstīt, lasīt un atsaukties uz tiem. Šo žurnālu saturs var būt primitīvs un nepatiess. Zinātniskās publikācijas veido vienotu tīklu un atsaukšanās uz krāpnieciskiem žurnāliem palīdz izplatīt neuzticamu informāciju. Tas var novest pie nepatiesiem secinājumiem un atklājumiem, apdraudot ticamību zinātniskiem pētījumiem un zinātnei kopumā. Publicēšanās krāpnieciskā žurnālā var negatīvi ietekmēt autora un autora pārstāvētās institūcijas reputāciju, kā arī ierobežot karjeras izaugsmi. Krāpnieciski žurnāli un izdevēji arī negatīvi ietekmē atvērtās piekļuves iniciatīvas reputāciju, radot neuzticību un negatīvus aizspriedumus par atvērto piekļuvi, kura radusies ar labiem nodomiem uzlabot zinātnisko komunikāciju (Linacre, 2022, Berek, 2023). 

Ieteikumi krāpnieciska žurnāla vai izdevēja identificēšanai 

Nav vienas labākās metodes, kā identificēt viltus žurnālus un izdevējus. Lai gūtu vispārēju priekšstatu, vienlaikus ir nepieciešams analizēt vairākas pazīmes. Visbiežāk autoram pirmā sastapšanās var notikt, saņemot šaubīgu aicinājumu e-pastā, kur kāda izdevēja vai žurnāla pārstāvis aicina publicēties vai uzņemties redaktora pienākumus. Jau e-pasta vēstulē, kā arī izdevēja tīmekļvietnē, ir iespējams novērtēt izmantoto valodu un stilu, pievēršot uzmanību pareizrakstības un stila kļūdām, autoram glaimojošu frāžu lietojumam, neprofesionālam dizainam, informācijas nekonsekvencei u.c. Nedrīkst aizmirst pārbaudīt arī e-pasta adresi un tīmekļvietnes adresi, vai tā atbilst personas pārstāvētās institūcijas domēna nosaukumam (Leonard, et al., 2021). 

Kritiski jānovērtē žurnāla nosaukums. Krāpniecisku žurnālu nosaukumi visbiežāk neizsaka tā būtību. Lai piesaistītu plašāku auditoriju, nosaukumā ir izmantoti vispārīgas nozīmes vārdi, piemēram, starptautisks, globāls, daudznozaru u.c. Zinātniski žurnāli parasti specializējas salīdzinoši šaurā zinātņu jomā, kas atsaucas žurnāla nosaukumā. Ar mērķi maldināt autorus un lasītājus krāpnieciski žurnāli var mēģināt atdarināt citus uzticamus žurnālus. 

Detalizētākai analīzei pamatā izmanto žurnāla vai izdevēja tīmekļvietni. Zinātniskiem žurnāliem ir jāfunkcionē saskaņā ar zinātniskās izdevējdarbības labās prakses principiem un jāatspoguļo tie arī izdevēja tīmekļvietnē. Plašāk par tiem aprakstīts dokumentā “Caurspīdīguma principi un labā prakse zinātniskajā izdevējdarbībā” (Principles of Transparency and Best Practice in Scholarly Publishing). Dokuments tapis, sadarbojoties zinātniskām organizācijām: Committee on Publication Ethics (COPE), Directory of Open Access Journls (DOAJ), Open Access Scholarly Publishing Association (OASPA) un World Association on Medical Editors (WAME). Zināšanas par prasībām, kas jāievēro kvalitatīvam zinātniskam izdevējam, noder žurnāla izvēles procesā un samazina iespēju “uzķerties” uz krāpniecisku vai viltus žurnālu izdevēju. Potenciāli krāpnieciska žurnāla tīmekļvietnē būtu jāpārbauda, vai ir atklāti sniegta informācija par recenzēšanas procesu, redaktoru sastāvu un publikācijas pieņemšanas procesu. Tikpat svarīgi ir iepazīties ar žurnāla autortiesību, atteikšanās, digitālās saglabāšanas un citām autoram saistošām politikām.   

Labas prakses rādītājs ir izdevēja atklātība par raksta apstrādes izmaksām (APC) un citām izmaksām. Krāpnieciskiem izdevējiem noteiktās cenas var būt aizdomīgi zemas, zemākas nekā godīgiem žurnāliem vai nesamērīgi augstas. Jāpievērš uzmanība arī sīkā drukā sniegtai informācijai tīmekļvietnē, līgumā vai citos dokumentos (Leonard, et al., 2021). Lielākoties raksta apstrādes izmaksu summu nosaka izdevniecības lielums, veids, ietekmes faktors un citi aspekti. Tomēr liela daļa atvērtās piekļuves žurnālu neprasa autoriem maksāt par publicēšanos (Morrison, et al., 2021). 

Autori mēdz dalīties pieredzē par saskarsmi ar krāpnieciskiem izdevējiem, sniedzot iespēju lasīt stāstus par dažādām situācijām. Piemēram, ir atklāti gadījumi, kad sākotnējās pazīmes nemaz neliecina par krāpniecību. Aizdomas rada komunikācija ar izdevēju brīdī, kad raksts jau ir iesniegts. Vēlāk raksta atsaukšana no publicēšanas mēdz būt izaicinājums, jo izdevējs prasa par to maksāt, kas nav pieņemta prakse. Jebkurā gadījumā raksts tiek publicēts, sarežģot autoram iespējas to iesniegt citā, uzticamā žurnālā (Chambers, 2019). 

Žurnāla vai izdevēja nosaukumu un citus identificējošos parametrus ieteicams pārbaudīt starptautiskās citējamības un kvalitātes novērtējuma datubāzēs, kuras veic kvalitātes pārbaudi atbilstoši izstrādātiem kritērijiem. Piemēram, datubāzēs DOAJ, Open Policy Finder, Web of Science, Scopus, ERIH PLUS. Jāņem gan vērā, ka viltus publikācijas arvien biežāk pamanās iekļūst citējamības datubāzēs (Severin, et al., 2019, Leonard, et al., 2021). Jāpiezīmē arī, ka Google Scholar datubāze nav drošākais resurss, lai pārbaudītu žurnāla uzticamību. Google Scholar uzkrāj visu, kas pieejams tīmeklī – žurnālu un konferenču rakstus, tēzes, disertācijas, kopsavilkumus un citus materiālus, kuru vidū bieži vien var iekļūt arī raksti no viltus žurnāliem. 

Žurnāla kvalitāti var novērtēt, aplūkojot iepriekšējos numurus un tajos iekļautās publikācijas, īpaši, ja tā saturs pieejams atvērtā piekļuvē. Iepazīstoties ar publikācijām, var novērtēt to stilu, atbilstību vispārīgiem zinātniskās publicēšanās standartiem un žurnāla tematiskajam aptvērumam. Par žurnāla kvalitāti liecina arī izdošanas regularitāte un konsekvence (Leonard, et al., 2021). 

Ja rodas šaubas par kādu žurnālu vai izdevēju, tā nosaukumu var ierakstīt interneta meklētājā. Meklēšanas pieprasījumu papildinot ar atslēgvārdu “predatory”. Tas ir veids, kā noskaidrot, vai žurnāls gadījumā nav iekļauts kādā “melnajā” sarakstā, kā arī uzzināt citu autoru pieredzi vai viedokli. Tāpat uzticams avots var būt nozares kolēģi, kuri publicējas žurnālos un orientējas attiecīgās tematikas aktualitātēs. Katrā nozarē, institūcijā, zinātniskajā kopienā var atšķirties uzskats par to, kas ir uzskatāms par krāpniecisku un kas par kvalitatīvu žurnālu vai izdevēju.  

Plaši pielietots resurss un palīgs žurnālu izvērtēšanai ir Think. Check. Submit. – iniciatīva, kas kontrolsaraksta veidā piedāvā kritērijus, mudinot uzdot jautājumus, lai novērtētu žurnāla kvalitāti. 

Palīdzību var jautāt arī bibliotēkā, kur bibliotēkas darbinieki palīdzēs iedziļināties un saprast krāpniecisko izdevēju tēmu un pazīmes, kā arī analizēt konkrētus piemērus. 

Svarīgi piezīmēt, ka ne visi zinātniskie izdevēji un žurnāli ir viennozīmīgi krāpnieciski, starp kvalitatīviem žurnāliem un krāpnieciskiem žurnāliem pastāv arī “pelēkā zona”. Piemēram, kādas no krāpniecisku žurnālu raksturojošām pazīmēm var novērot arī jaundibinātiem žurnāliem, kuriem nav nolūku maldināt autorus un institūcijas. Sākumposmā izdevējiem var gluži vienkārši trūkt pieredzes vai resursu (IAP, 2022). 

Krāpnieciski izdevēji ir nemainīga un aktuāla problēma zinātniskajā izdevējdarbībā, apdraudot pētniecības kvalitāti un integritāti. Lai novērstu šos riskus, pētniekiem, autoriem un lasītājiem ir būtiski saglabāt modrību, rūpīgi izvērtējot nepazīstamus piedāvājumus, izmantot kritisko domāšanu un apgūt zināšanas par krāpniecisko izdevēju raksturīgajām pazīmēm un darbības metodēm.

Izmantotie informācijas avoti.

About Predatory Publishing. (n.d.). https://thinkchecksubmit.org/resources/  

Beall, J. (2017). What I learned from predatory publishers. Biochemia Medica, 27(2), 273–278. https://doi.org/10.11613/BM.2017.029   

Beall, J. (2013). Medical Publishing Triage – Chronicling Predatory Open Access Publishers. Annals of Medicine and Surgery, 2(2), 47–49. https://doi.org/10.1016/S2049-0801(13)70035-9   

Beall, J. (2012). Predatory publishers are corrupting open access. Nature 489, 179. https://doi.org/10.1038/489179a  

Berek, L. (2023). Researcher’s Choice or Just a Necessity? The Consequences of Publishing in a Predatory Journal. Interdisciplinary Description of Complex Systems, 21 (4), 324-332. https://doi.org/10.7906/indecs.21.4.1  

Bradley, F., & Reilly, S. (2024). IFLA Open Access Vocabulary. https://repository.ifla.org/items/503fadb5-0422-4819-86c8-9fc40629fbff   

Brainard J. 2019. U.S. Judge rules deceptive publisher should pay $50 million in damages. Science. DOI: 10.1126/science.aax5720 

Chambers, A. H. (2019). How I became easy prey to a predatory publisher. https://www.science.org/content/article/how-i-became-easy-prey-predatory-publisher  

COPE Council. (2019). COPE Discussion Document: Predatory Publishing. https://doi.org/10.24318/cope.2019.3.6   

Ehrman, J., K. (2024). Effective Manuscript Reviewing: An Often Thankless, but Vital Role. Journal of Clinical Exercise Physiology 13 (3): 68. https://doi.org/10.31189/2165-6193-13.3.68   

Fernandez-Cano, A. (2021). Letter to the Editor: publish, publish … cursed! Scientometrics, 126(4), 3673–3682. https://doi.org/10.1007/s11192-020-03833-7  

IAP. (2022). Combatting Predatory Academic Journals and Conferences (Report). https://www.interacademies.org/publication/predatory-practices-report-English   

Koerber, A., Starkey, J.,C., Ardon-Dryer, K., Cummins, R., G., Eko, L., & Kee, K., F. (2023). The Predatory Paradox: Ethics, Politics, and Practices in Contemporary Scholarly Publishing. Open Book Publishers. https://www.openbookpublishers.com/books/10.11647/obp.0364  

Leonard M, Stapleton S, Collins P, Selfe TK, Cataldo T (2021.). Ten simple rules for avoiding predatory publishing scams. PLoS Comput Biol 17(9). https://doi.org/10.1371/journal.pcbi.1009377   

Linacre, S. (2022). The Predator Effect: Understanding the Past, Present and Future of Deceptive Academic Journals. Against the Grain (Media), LLC. https://doi.org/10.3998/mpub.12739277  

Mills, D., & Inouye, K. (2021), Problematizing ‘predatory publishing’: A systematic review of factors shaping publishing motives, decisions, and experiences. Learned Publishing, 34: 89-104. https://doi.org/10.1002/leap.1325   

Morrison, H., Borges, L., Zhao, X., Kakou, T. L., & Shanbhoug, A. N. (2022). Change and growth in open access journal publishing and charging trends 2011–2021. Journal of the Association for Information Science and Technology, 73(12), 1793–1805. https://doi.org/10.1002/asi.24717  

Severin, A., & Low, N. (2019.). Readers beware! Predatory journals are infiltrating citation databases. Int J Public Health, 64, 1123–1124. https://doi.org/10.1007/s00038-019-01284-3   

Shen, C., & Shah, L. (2023). Predatory publishing practices: what researchers should know before submitting their manuscript. Insights: The UKSG Journal, 36(1), 19. https://doi.org/10.1629/uksg.631   

Van Noorden, R. (2024). Journals with high rates of suspicious papers flagged by science-integrity start-up. Nature, 634(8036), 1023–1025. https://doi.org/10.1038/d41586-024-03427-w