Vēsture

Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, viena no senākajām bibliotēkām Eiropā, dibināta 1524. gadā. No 1524. līdz 1945. gadam ar nosaukumu “Rīgas pilsētas bibliotēka” (Bibliotheca Rigensis) tā bija pazīstama ne vien Baltijā, bet arī ārzemēs. 1945. gadā to pārdēvēja par “Valsts vēsturisko bibliotēku”, bet 1946. gadā nodeva Zinātņu akadēmijai un tā sāka saukties – “Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka”.

1946. gadā Zinātņu akadēmijai tiek nodota arī vecākā un pasaulē pilnīgākā latviešu literatūras krātuve Misiņa bibliotēka, kuru 1885. gadā dibinājis izcilais latviešu bibliofīls un bibliogrāfs Jānis Misiņš. 1954. gadā Zinātņu akadēmija administratīvi apvieno šīs divas grāmatu krātuves, dodot lasītājiem iespēju izmantot abu unikālo bibliotēku fondus.

Atbilstoši jaunajām Zinātņu akadēmijas funkcijām, 1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka tika pārdēvēta par Latvijas Akadēmisko bibliotēku. Kopš 2009. gada Akadēmiskā bibliotēka ir Latvijas Universitātes pamatstruktūrvienība.

Nikolausa Rammes apliecinājums par piecu slēgtā franciskāņu klostera grāmatu saņemšanu un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas sākumu

1.  Anno etc. Xxiiij, vm[m]entrent mydfastenn vngeferlich do entfenck ick Nico-
2. laus Ra[m]me dusse na angetekeden boeke vth denn Grawe[n] Kloster
3.  dorch ouerhantrekynge des Erszame[n], wyssen und vo[r]sichtigenn Herrn
4. Pawel Drelinges Borgermeister tho denste vnd gebruke vor dat ge-
5.  mene beste. Int erste eyn boeck
6.  Secunda pars biblie cum expositione Lire
7.  Sexta pars
8.  Genomet Sexta pars Hugonis
9.  Diu[in]i Aureoli Augustini Sermonum op[er]a
10.  Opera Cipriani.
11.  Dusse vorgeschreuen bôke synt by my to truwer hant thom gemen[ne]
12.  bestenn, alle tydt in macht des Ersam[en] Radts to vorderi[n]de
13.  efte tho vo[r]gune[n]de, wo ere Ersamheidenn dat geleuth.

LUAB. Rk2674. 1 lp. Rokraksts. Pēc 1528, līdz 1532. Viduslejas vācu val.  Papīrs. 14 x 21,4 cm

Transkripcija:

Nikolauss Bušs (Nicolaus Busch), 1910;  Aija Taimiņa un Andris Levāns (precizēta transkripcija, 2022)

Literārs tulkojums

1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolauss Ramme, esmu saņēmis tālāk minētās Pelēkā klostera grāmatas no godājamā, gudrā un apdomīgā birģermeistara kunga Pavela Drelinga rokām, lai tās kalpotu un  tiktu lietotas vispārīgam labumam. Vispirms pa vienai no grāmatām, kā šeit nosauktas:        

• Bībeles otra daļa ar Līras komentāriem
• Bībeles sestā daļa
• Hugo darbu sestā daļa
• Dievišķā Aurēlija Augustīna runu krājums
• Kipriāna darbi.

Šīs pieminētās grāmatas atrodas pie manis, drošās rokās, nodotas vispārīgam labumam, joprojām Godājamā Rāte ir tiesīga, tās atprasīt vai atļaut lietot, kā godājamiem Rātē tas patiktos.

Tulkojums latviešu val.: Marija Lācis (1972);  precizēts  tulkojums: Aija Taimiņa un Andris Levāns (2022)

Sv. Jēkaba baznīcas luterāņu mācītājs  Nikolauss Ramme (Nikolaus Ramme, Ramm, Rham, †1532) apliecina, ka 1524. gadā ap gavēņa vidu Rīgas birģermeistars Pavels Drelings tam nodevis  piecas grāmatas no Pelēkā (franciskāņu observantu Sv.Katrīnas  klostera Rīgā), lai tās kalpotu un tiktu izmantotas vispārīgam labumam (tho denste un gebruke vor dat gemene beste). Apliecinājums rakstīts laikā no 1528. līdz 1532.gadam.

Rammes sastādītā dokumenta pirmatklājējs (ap 1799) ir  vēsturnieks un avotpētnieks Johans Kristofs Broce (Brotze, 1742-1623). Otrreiz t.s. kvīti atrada (1910) Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors, vēsturnieks Nikolauss Bušs (Nicolaus Busch, 1864-1933),  viņš Rīgas pilsētas bibliotēkas krājumā pirmais identificējis 16. gs. sākuma dokumentā ļoti īsi un aptuveni, pat  bez izdošanas gada uzskaitītās grāmatas. Bušam izdevies  precizēt ziņas parsenajiem izdevumiem.

Vēsturniece un bibliotekāre Marija Lācis (1905-1988) uzsvērusi (1972), ka Ramma sastādītais dokuments ir „šobrīd zināmā vecākā zināmā liecība par bibliotēku. Lielākajai daļai bibliotēku, kas radušās šajā laikā, nav speciālu dibināšanas aktu. (…) Tādēļ minētais dokuments uzskatāms par bibliotēkas rašanās apliecinājumu“. Pārlūkojot Reformācijas laikā luteriskajās pilsētās jaunveidoto publisko bibliotēku vēsturi, jāsecina, ka Rīgas pilsētas bibliotēka tad  būtu uzskatāma par vienu no senākajām, ja ne par pašu senāko laicīgo pilsētas publisko bibliotēku visā vācu kultūrtelpā, un noteikti - Baltijas jūras reģionā.

Izprast Rīgas pilsētas publiskās bibliotēkas tapšanas priekšnoteikumus iespējams, atkāpjoties laikā vēl vismaz piecus gadus atpakaļ un pievēršoties vairākām pašā Reformācijas sākotnē  (1517) formulētajām Lutera idejām.  Svarīgi izsekot Lutera uzskatiem par dziļām Svēto rakstu studijām, grāmatām un lasīšanu,  bet vispirms -  par kristīgās ticības atjaunošanu, skolu un universitāšu izglītību. Reformācijas norisēs jaunveidotām institūcijām (tātad arī visiem pieejamām bibliotēkām) būtiski bija Lutera un viņa sekotāju uzskati par kopīgo labumu, kas draudzēm un laicīgām pilsētu amatpersonām ļāva veidot jaunu naudas līdzekļu, ziedojumu un Romas baznīcai atsavināto vērtību pārvaldības pieredzi. “Dieva lādes”jeb kopīgās kases pārziņu rokās nonāca arī slēgto klosteru grāmatas. Nikolauss Ramme tikai ļoti nosacīti būtu  dēvējams par pirmo Rīgas pilsētas bibliotēkas pārzini, visticamāk, viņš vienīgi glabājis no Pelēkā jeb Sv. Katrīnas franciskāņu klostera pārņemtās grāmatas. Pēdējā laika krājuma pētījumi ļauj papildināt zināmo par reformācijā likvidēto klosteru un baznīcu grāmatu klātbūtni un skaitu Rīgas pilsētas bibliotēkas sākumposmā.  Var izteikt visai ticamu viedokli, ka drīz pēc 1524. gada Rīgas rātes pārziņā bija nonākuši un līdz mūsdienām saglabājušies kopumā 174 - 176 sējumi (kodeksi), kopskaitā  iekļauti gan seniespieddarbi, gan rokraksti. Lielākā daļa ir seniespieddarbi: 134 inkunābulas un 25 - 27 postinkunābulas.  No klosteriem un Rīgas baznīcām nākuši  15 ļoti vērtīgi manuskripti, kas tapuši 13.-15.gs.

Vēsturisks paradokss ir tas, ka Rammes sastādītais apliecinājums drīzāk   ir aizejošā, kopā ar mūkiem izraidītā laikmeta pēdējā robežzīme, nevis jaunveidotas institūcijas sākotnes dokuments.

Otrs vēsturiskais paradokss liecina, ka savulaik visai apšaubāmā veidā – jaunās ticības apreibināto  sarīkotajos katoļu baznīcu un klosteru grautiņos un izlaupīšanā iegūtās viduslaiku sholastikas grāmatas izveidojušas evaņģēliski luteriskas pilsētas publiskās grāmatu krātuves kodolu. Tā radot jaunu intelektuālu tradīciju, kas balstīta protestantismam tik būtiskajā kopības principā. Lai grāmatas un zināšanas kalpotu kopīgam labumam : salus communis, nu jau 500 gadus.

NIKOLAUSA RAMMES APLIECINĀJUMS PAR PIECU SLĒGTĀ FRANCISKĀŅU KLOSTERA GRĀMATU SAŅEMŠANU UN LU AKADĒMISKĀS BIBLIOTĒKAS SĀKOTNI (.pdf)

Rīgas humānistu un viņu neolatīnisko tekstu pētniecības projekts “Riga Literata” sāk ceļu pie visiem vēstures, literatūras un citu zinību draugiem ar Salomona Frenceļa darbu “Par patieso labietību un zinību cieņu” (“De vera nobilitate et litterarum dignitate”). Ar to projekts sāk iepazīstināt sabiedrību ar Rīgas humānistiem, viņu tekstiem un to tulkojumiem.

Frenceļa propemptiks jeb ceļavārdu dziesma ir laba ceļavēja vārdi, kas nepieciešami katram sākumam. Darbs izdots jaunā grāmatu sērijā “Humānistu rakstu bibliotēka” (“Bibliotheca Scriptorum Humaniorum”), kurā divvalodīgos izdevumos tiks iekļauti humānistu neolatīniskie darbi gan no Rīgas, gan Rietumeiropas. Grāmatu sēriju izdod biedrība “Collegium Humanitatis”.

Salomona Frenceļa (ap 1560–1600) darbu atdzejojis un ar paskaidrojumiem un apceri papildinājis projekta “Riga Literata” vadītājs, Latvijas Universitātes salīdzināmās literatūrzinātnes profesors Ojārs Lāms. Sērijas dizainu un grāmatas maketu veidojis Pēteris Tenisons. Izdevuma zinātniskais redaktors Mārtiņš Laizāns, literārā redaktore Sigita Kušnere, korektore Ildze Jurkāne.

Projektā “Riga Literata: Rīgas humānistu neolatīniskais mantojums Eiropas “Respublica Literaria” ietvarā” tiek pētīts un aktualizēts 16. un 17. gadsimta Rīgas humānistu neolatīniskais kultūrmantojums. Galvenais projekta mērķis ir maz pētīto Rīgas humānistu darbību un veikumu iekļaut plašākā Rietumeiropas agro jaunlaiku Zinību valstības (Respublica Literaria) kontekstā, radot Rīgas un Baltijas humānisma atpazīstamību Latvijā un pasaulē. Projekts tiek īstenots Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Projektu finansē Latvijas Zinātnes padome, projekta nr. lzp-2019/1-0259.

Projekta īstenošanas laikā tiks izveidota Rīgas humānistu tekstu brīvpieejas digitāla krātuve, organizēta starptautiska zinātniska konference, publicēti zinātniski un populārzinātniski raksti, kolektīva un individuāla monogrāfija, tekstu izdevumi un to tulkojumi, kā arī tiks izveidota izstāde par Rīgas humānisma laikmetu. Tāpat arī notiks publiski pasākumi, kuros ar projektā paveikto būs iespējams iepazīties plašam interesentu lokam.

“Collegium Humanitatis” ir biedrība, kuras mērķi ir dažādu kultūras, izglītības un zinātnes projektu īstenošana. Biedrība būs grāmatu sērijas “Bibliotheca Scriptorum Humaniorum” izdevējs gan projekta laikā, gan pēc tā noslēguma. Salomona Frenceļa grāmatu “Par patieso labietību un zinību cieņu” var iegādāties biedrības mājaslapā collegiumhumanitatis.com.

Projekta aktualitātēm var sekot līdzi mājaslapā www.rigaliterata.lv, Facebook facebook.com/RigaLiterata un Twitter twitter.com/LiterataRiga. Īsi iepazīt patieso labietību var šajā video: youtube.com/watch?v=ytIoa1Hm25U, kur Guna Zariņa lasa spilgtākās ainas no Frenceļa poēmas, savukārt profesors Ojārs Lāms ievada humānisma laikmetā.

Kolekcijas darbi skatāmi LU e-resursu repozitārijā.

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54325

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54193

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54389

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/53954

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54322

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/53953

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/53029

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/53030

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54324

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/53032

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54322

Rīgas pilsētas bibliotēka  dibināta 1524. gadā reformācijas kustības laikā. Tās pamatā bija 5 reliģiska satura grāmatas (4 no tām saglabājušās līdz mūsu dienām), ko Rīgas rāte nodeva "vispārīgai lietošanai". No 1524. līdz 1945. gadam ar nosaukumu "Rīgas pilsētas bibliotēka" ("Bibliotheca Rigensis") tā bija pazīstama nevien Baltijā, bet arī ārzemēs. Spriežot pēc grāmatām ar ierakstiem, kas liecina par to piederību klosteriem, bibliotēkas fonda lielums pirmajā pastāvēšanas periodā bija daži simti eksemplāru. Pirmajos divos gadsimtos bibliotēkas fonds pieauga lēni. Grāmatas pārsvarā bija reliģiska satura, galvenokārt latīņu valodā; tajā atradās arī viduslaiku filozofu, antīko autoru darbi, kā arī grāmatas par medicīnu un vēsturi, ko tagad varam uzskatīt par zinātniskās bibliotēkas pirmsākumu. Sākumposmā gandrīz vienīgais, bet vēlāk nozīmīgākais bibliotēkas fonda papildināšanas avots bija dāvinājumi.

 Ar 17. gs. bibliotēka visai regulāri saņēma Domskolas un ģimnāzijas pasniedzēju disertācijas, disputos un svinīgos gadījumos teikto runu publicējumus, kā arī Rīgas iespiedēju izdotos darbus. Grāmatas ieguva arī no ārzemju tirgotājiem, kas iebrauca Rīgā. Rīgas pilsētas bibliotēkas izaugsmi veicināja pakāpeniska, kaut arī lēna, zinātnes dzīves aktivizēšanās, kad Rīga arvien vairāk kļuva par starpnieku Krievijas un Rietumeiropas ekonomisko, kultūras un zinātnes sakaru realizēšanā pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā 18. gs.  sākumā.

Līdzās agrākiem komplektēšanas avotiem, vērtīgs ieguvums bija grāmatu apmaiņa ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju, kura piesūtīja pa vienam bezmaksas eksemplāram no visiem saviem izdevumiem. Tādējādi Rīgas pilsētas bibliotēka saņēma jaunāko literatūru visās dabaszinātņu nozarēs, īpaši matemātikā, savukārt sūtot uz Pēterburgu savā rīcībā esošās grāmatas par Krievijas vēsturi. Šāda grāmatu apmaiņa turpinājās gandrīz 180 gadu – līdz 1915. gadam. Apgaismības ideju ietekmē 18. gs. 90. gados pieauga inerese par sabiedriskajām zinātnēm, paplašinājās grāmatizdevēju darbība. Latviešu, krievu un ārzemju autoru darbu izdošanu Latvijā veicināja cittautu iespiedēju, īpaši Hartknohu, darbība. Straujāk pieaugot bibliotēkas fondiem (no 5 000 eks. 1732. gadā līdz 11 500 eks. 90. gados), mainījās arī to sastāvs®- palielinājās literatūras īpatsvars dabaszinātnēs.Lielākas pārmaiņas bibliotēkas darbā ienesa 19. gs. ekonomiskās un kultūras dzīves rosība un cara valdības reformas.

Sevišķi strauji pieauga bibliotēkas fondi: 1900. gadā to apjoms bija vairāk nekā 100 000 eks., kas izskaidrojams gan ar plašu iedzīvotāju slāņu interesi par bibliotēku, gan ar 70.-80. gadu reformām. Bibliotēkā pārsvarā bija zinātniskā literatūra, galvenokārt vācu valodā, bet 19. gs. Rīgā strauji palielinājās latviešu iedzīvotāju īpatsvars. Pēc revīzijas 1905.-1907. gada revolūcijas priekšvakarā paredzēja vairāk iegādāties literatūru latviešu valodā. 1920.-1940. gadā, Latvijas republikas laikā, bibliotēkas komplektēšanā saglabājās iepriekšējās tradīcijas - huminitārais profils ar literatūru latviešu, krievu un svešvalodās. Svarīgākie notikumi bibliotēkas dzīvē bija obligātā bezmaksas eksemplāra saņemšana, sākot ar 1921. gadu, un Latviešu grāmatu nodaļas izveidošana. Par bibliotēkas direktora vietnieku un Latviešu grāmatu nodaļas vadītāju no 1920. līdz 1938. gadam strādāja pirmās latviešu zinātniskās grāmatu krātuves dibinātājs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš. Viņa rīcībā bija speciāli līdzekļi latviešu grāmatu retrospektīvajai komplektēšanai. Savas darbības laikā J. Misiņam izdevās sameklēt un iegādāties gandrīz visas agrāk iznākušās grāmatas latviešu valodā. Turpinājās sakari ar ārzemju bibliotēkām un zinātniskajām iestādēm, apmainoties ar grāmatām un informāciju.

1941. gada vasarā, karadarbības laikā Rīgā, bibliotēka, kas atradās kādreizējā rātsnamā, nodega. No vairāk nekā 400 000 iespieddarbu lielā fonda saglabājās ap 46 000 eksemplāru, kas atradās seifos. 1944. gada rudenī Rīgas pilsētas bibliotēkai ierādīja telpas 1782. gadā pirmajam Rīgas teātrim celtajā ēkā un piešķīra daudz līdzekļu tās atjaunošanai; 1945. gadā to pārdēvēja par Valsts vēsturisko bibliotēku, bet 1946. gadā nodeva Zinātņu akadēmijai, un tā sāka saukties – "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, dibināta 1524. gadā". 1992. gadā Latvijā norisinājās zinātnes un augstākās izglītības sistēmas reorganizācija, tās ietvaros mainījās arī bibliotēkas saturs un uzdevumi. Atbilstoši jaunajām Zinātņu akadēmijas un bibliotēkas funkcijām tā tika pārdēvēta par Latvijas Akadēmisko bibliotēku.

Misiņa bibliotēka ir vecākā un pilnīgākā latviešu literatūras krātuve, un tās dibinātājs ir izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862–1945). Par Misiņa bibliotēkas dibināšanas dienu uzskata 1885. gada 19. septembri, kad J. Misiņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju savās tēva mājās "Krācēs" atvērt privātu bibliotēku. Faktiski J. Misiņš bija sācis izsniegt grāmatas lasīšanai apkārtējiem iedzīvotājiem jau vairākus gadus agrāk. Ir saglabājies ap 1890. gadu tapušais "Rādītājs par Krāces J. Misiņa grāmatu krātuvi", kurā atzīmēti bibliotēkas pirmie 500 sējumi. Grāmatu sarakstā ir daudzi reti izdevumi, kas nebija sevišķi piemēroti lasīšanai lauku ļaudīm, bet bija labs pirmsākums latviešu zinātniskās bibliotēkas izveidei, piemēram, "G. F. Stendera "Lettische Grammatik" un "Lettisches Lexikon", K. Valdemāra un G. Merķeļa raksti vācu valodā u. tml. izdevumi. 1892.  gadā J. Misiņš ar visu bibliotēku ierodas Lejasciemā un blakus bibliotēkai atver grāmatu un kancelejas preču tirgotavu. Lejasciemā bibliotēkas grāmatu skaits pieaug no 500 līdz 5 000 sējumiem. 1906. gadā J. Misiņš ar daļu savas bibliotēkas pārceļas uz Rīgu, bet daļu grāmatu atstāj "Krācēs".  J. Misiņš turpina vākt visu, kas rakstīts latviski un par Latviju. Jau šajā laikā Misiņa bibliotēka ir izaugusi par plašāko latviešu grāmatu krātuvi. Pirmā pasaules kara laikā daļa grāmatu, iesaiņota kastēs, glabājas Sv. Jura hospitāļa pagrabos. No 1919. līdz 1921. gadam J. Misiņš ar savu bibliotēku mitinās pāris dzīvokļos Skolas ielā 25. Taču arī šeit visām grāmatām vietas nepietiek. Nodibinoties neatkarīgai Latvijas Republikai, pieaug Latvijā iespiesto grāmatu skaits. Nepieciešamo bibliotēkas paplašināšanu apgrūtina J. Misiņa ierobežotie materiālie līdzekļi. 1924. gada 22. decembrī Rīgas pilsētas valde izskata J. Misiņa priekšlikumu par bibliotēkas nodošanu Rīgas pilsētai, 1925. gada 1. decembrī tiek noslēgts attiecīgais līgums, bet bibliotēku pēc nodošanas Rīgas pilsētai oficiāli atklāj tikai 1928. gada  2. martā. Par bibliotēkas vadītāju pēc J. Misiņa ieteikuma ieceļ pazīstamo literātu Kārli Egli. Pilsētai nodoto krājumu inventāra grāmatā ir 28 000 ierakstu. Tajā laikā Misiņa bibliotēka kļūst par ievērojamu kultūras centru. Tās lasītāji bijuši gandrīz visi tā laika izcilākie latviešu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki. To vidū - Rainis, J. Jaunsudrabiņš, A. Čaks, J. Endzelīns, P. Stradiņš un daudzi citi. Kultūras un sabiedriskie darbinieki Misiņa bibliotēkai dāvina grāmatas, rokrakstus un pat veselus arhīvus. No 1932. gada bibliotēka sāk saņemt iespieddarbu obligāto eksemplāru. K. Egle papildina bibliotēkas fondus arī ar Padomju Savienībā 20.-30. gados izdotajām latviešu grāmatām un periodiskajiem izdevumiem. 1941. gada 3. aprīlī Misiņa bibliotēka jau ar 65 000  sējumiem no Rīgas pilsētas valdes pakļautības pāriet Izglītības Tautas komisariāta pārziņā. 1945. gada vasarā bibliotēka pārceļas uz jaunām telpām Skolas ielā  3. Telpas ir pietiekamas tobrīd fondos esošajiem 77 000  eksemplāriem. 1946. gada 5. jūnijā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Misiņa bibliotēku nodod jaundibinātajai Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai. 1954. gada janvārī, lai koordinētu un uzlabotu Fundamentālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas darbu, racionālāk izmantotu darbaspēku un līdzekļus, abas bibliotēkas administratīvi apvieno (nesapludinot fondus), un Misiņa bibliotēka iegūst oficiālo nosaukumu "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa Latviešu literatūras nodaļa". 1992. gadā Misiņa bibliotēka kļūst par bibliotēku bibliotēkā. Tās nosaukums šodien - Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēka.

Lai nodrošinātu Misiņa bibliotēkas krājuma ilglaicīgu pieejamību un saglabāšanu, pēdējos gados norisinās nozīmīgāko un lietotāju pieprasītāko materiālu digitalizācija. ar Misiņa bibliotēku un tās dibinātāju ir daudz rakstīts, jaunākais izdevums ir bibliotēkas darbinieku sagatavotais krājums „Svēts mantojums Rīgai”, kas izdots 2002. gadā sakarā ar J.Misiņa 140. dzimšanas dienu. Te lasāms arī vistrāpīgākais Misiņa bibliotēkas raksturojums, ko reiz uzrakstījis dzejnieks Edvards Virza:

"Kas ir Misiņa bibliotēka? Tā ir grāmatās pārvērsta un plauktos noguldīta tauta".