Postvulkāniskajā etapā lava vairs nesasniedz Zemes virspusi pa iepriekšējām vaļējām plaisām, kanāliem un plaisainajām zonām. Salīdzinoši mierīgi izdalās tikai liels skaits gāzu strūklu, ūdens tvaiki, reizēm silts vai pat karsts ūdens.
Vulkānu nogāzes īsi pēc aktīvā cikla beigām atgādina kūpošu katlu, jo izplūst bezgalīgs daudzums gāzu strūklu – fumarolu, kas latīniski nozīmē dūmi. Ja eruptīvo gāzu temperatūra ir virs 700oC, tad fumarolu gāzēm tā ir zemāka, bet pārsniedz 180oC. Tās satur daudz sēra savienojumu kā, piemēram, SO2. Sausās fumarolas, kurās gandrīz nav ūdens tvaiku un temperatūra sasniedz 500oC, satur nātrija, kālija magnija un vara hlora un ftuora savienojumus. Skābās fumarolas, kuru temperatūra ir 300-400oC, satur sērskābi, hlorūdeņražskābi un ūdens tvaikus. Ap šīm fumarolām bieži veidojas sarkani un dzelteni sēra uzsūbējumi. Solfatāru (itāļu valodā - sēra raktuves) gāzēs ar temperatūru 100-180oC galvenais komponents ir sērs. Solfatāru vulkāns netālu no Neapoles vairāk kā 2000 gadu izverd tikai sēru saturošas gāzes. Savukārt mofetu gāzēs dominē oglekļa savienojumi un to temperatūra nepārsniedz 100oC. Gāzu strūklas bieži ir grupās vai virknējas viena aiz otras gar kādu plaisu. Gāzu strūklu augstums ir no dažiem centimetriem līdz vairākiem metriem. Ejot cauri irdeniem un plaisainiem iežiem, tās atstāj dažādu minerālu garoziņas un uzsūbējumus uz plaisu sienām. Ja strūklas ceļā gadās šķērslis, sākas intensīva minerālu kristalizācija. Laika gaitā gāzu sastāvs var mainīties. Sākotnēji izdalās sausās fumarolas, tad skābās fumarolas, kuras nomaina solfatāru un mofetu periods, kas var turpināties ļoti ilgi.
Raksturīga postvulkāniskā perioda pazīme ir ūdens tvaiku fontāni. Šo procesu attīstības gaitā tvaikus nomaina karsts vai sakarsēts, parasti stipri mineralizēts ūdens. Avoti var darboties pastāvīgi vai arī ūdeni izmest periodiski. Tad tos sauc par geizeriem. Liels skaits geizeru ir Kamčatkā Geizeru ielejā, Jaunzēlandē, kā arī Īslandē, bet visvairāk to ir Jeloustonas nacionālajā parkā ASV, kur uzskaitīti 85 geizeri un vairāki tūkstoši karsto avotu. Geizeru darbības periodiskums ir pārsteidzoši pastāvīgs. Intervāli starp fontanējošām ūdens strūklām dažādiem geizeriem var atrasties intervālā no 10 minūtēm līdz 5,5 stundām. Fontāna augstums var sasniegt 50 m. Ūdens temperatūra pie izejas ir 94-99oC. Geizeru ūdens ir mineralizēts, tādēļ ap tiem izgulsnējas sāļi kā poraini kalcija vai silīcija tufi.
Academic Centre
