Profesors Visvaldis Kuršs

Profesors Visvaldis Kuršs (11.03.1928. – 24.12.2000.)

Dr.habil.geol., profesors. Latvijas Zinātņu Akadēmijas  Goda loceklis. Fakultātē strādāja no 1989. gada līdz mūža beigām (2000.g.). Studiju kursi: „Sedimentoloģija”, „Latvijas ģeoloģija”.

Visvaldis Kuršs (11.03.1928.-24.12.2000.) dzimis Auces novada Īles pagastā zemnieku ģimenē. Skolas gaitās viņš devies dzimtajā pusē un Rīgā, tajā laikā piedzīvojot arī II Pasaules kara bēgļu gaitas. 1947.-1952. gadā viņš studējis ģeoloģiju LVU Ģeoloģijas un augsnes fakultātē. Uzreiz pēc absolvēšanas tika norīkots darbā Rietumsibīrijas ģeoloģijas pārvaldē Usas ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijā, kur Kuzņeckas Alatau kalnos nostrādājis 6 gadus par ģeologu un vecāko ģeologu mangāna rūdu atradnes izpētes darbos, atradnes apkārtnes ģeoloģiskajā kartēšanā, fosforītu un dzelzsrūdu atradņu meklēšanas darbos. 1958. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur strādāja ZA Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūtā. 1965.-1967. g. viņš darbojās Ministru Padomes Ģeoloģijas un Zemes dzīļu aizsardzības pārvaldē par galveno ģeologu. Tomēr turpmākajos gados Visvaldis Kuršs atgriezās savā iemīļotajā pētniecības jomā. Strādājot Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūta Latvijas nodaļā (vēlāk Latvijas Universitātes Ģeoloģijas nodaļa un Ģeoloģijas institūts), viņš gan pats pētījis dažādus Latvijas derīgos izrakteņus, gan izveidojis to pētnieku grupu. Kopīgi sagatavotas daudzas publikācijas. Ilggadīgo pētījumu rezultātā kopā ar Austru Stinkuli 1997. gadā ir publicēta bagātīgi ilustrēta grāmata „Latvijas derīgie izrakteņi”, kas vēl šobrīd ir vērtīgs izziņas avots studentiem un citiem interesentiem. Pateicoties V. Kurša pētījumiem, 1970. gadā Lodes karjerā devona mālos tika atrasti lieliski saglabājušies seno zivju ķermeņi, un tad sākās kopīgo pētījumu posms ar paleontologiem Ļubovu Ļarsku, Ervīnu Lukševiču, Ievu un Jāni Upeniekiem un Ivaru Zupiņu. Tika ievāktas pārakmeņojumu kolekcijas un publicēti kopīgi zinātniski raksti. Pēdējais plašais kolektīvais zinātniskais raksts iznācis 1998. gadā. Jāatzīmē, ka I. Zupiņš ir nosaucis V. Kurša vārdā daivspurzivs sugu Eusthenopteron kurshi Zupiņš. Kopš 1970. gadiem Visvaldis Kuršs sevišķi iedziļinājās devona klastisko (terigēno) nogulumiežu pētījumu jomā. Plašo pētījumu rezultātā viņš pamatoja jau agrāk izteikto hipotēzi, ka šie nogulumieži ir veidojušies seklās jūrās un upju deltu marīnajās nogāzēs pretstatā vairākos citos pētījumos izpaustajam viedoklim par to aluviālo un limnisko ģenēzi. Par šiem jautājumiem V. Kuršs ir publicējis divas grāmatas – 1975. un 1992. gadā. Pēdējā no tām 1993. gadā ir aizstāvēta LU padomē kā habilitētā ģeoloģijas doktora disertācija. Pēc tam, kad 1989. gadā Latvijas Universitātē atjaunojās ģeoloģijas studijas, viņš bija viens no studiju procesa izveides un attīstības entuziastiem, un kopš 1995. gada ir pārgājis strādāt LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē pamatdarbā. 1991. un 1993. gadā, neskatoties uz jau cienījamo vecumu, V. Kuršs organizēja un vadīja reģionālos lauka kursus savās „jaunības takās” Sibīrijā, Kuzņeckas Alatau, bet kopš 1994. gada Polijā, Šventokšijas kalnos, kur tas turpmāk norisinājies līdz pat mūsu dienām. Viņš ir iniciators lauka studijām arī Igaunijā, Kurzemē un Gaujas ielejā. V. Kuršs izstrādājis arī vairākus studiju kursus, vadījis ģeoloģijas maģistra studiju programmu, sagatavojis mācību līdzekļus, vadījis kursa, bakalaura un maģistra darbus, kā arī divus sekmīgi aizstāvētus promocijas darbus. Visvaldis Kuršs ir pievērsis uzmanību arī ģeoloģijas popularizēšanai, piedalījies vairāku starptautisku zinātnisko konferenču organizācijā un vadībā, kā arī bijis daudzu šādu pasākumu dalībnieks. Viņa idejas un padomi noderējuši gan daudzu ģeoloģisko problēmu risināšanai, gan derīgo izrakteņu ieguves uzlabošanai un izmantošanas paplašināšanai. V. Kurša ieguldījums ģeoloģijas nozarē ir ievērojams un daudzpusīgs. Viņa vārds neapšaubāmi ir ticis ierakstīts mūsu valsts ģeoloģisko pētījumu vēsturē. 1998. gadā Visvaldis Kuršs ir ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, bet 2000. gadā viņam piešķirts Valsts emeritētā zinātnieka nosaukums.

Asoc. profesors Ģirts Stinkulis

 

Habilitētā doktora diploms. V. Kurša rokraksts—pateicība par melnraksta labošanu. Profesors V. Kuršs.

Fakultātes pagalmā pie ķieģeļu sieniņas. V.  Kurša 69.dzimšanas diena, 1997.g. marts. Foto muzejam dāvinājis V. Kuršs. Kuršs, Visvaldis,  Latvijas derīgie izrakteņi. Rīga : Latvijas Universitāte, 1997. 200 lpp.  Kuršs, Visvaldis,  Ģeoloģiskās izpētes tehnika : mācību līdzeklis. Rīga : LU, 1996. 46 lpp.

Valsts emeritētā zinātnieka diploms un goda zīme. V. Kuršs studentu prakses laikā Kurzemē 1997.g. vasarā. Brauciens pa Ventu no Nīgrandes līdz Skrundai. Autors Ģirts Stinkulis. Kuršs, Visvaldis. Девонское терригенное осадконакопление на Главном девонском поле. Рига : Зинатне, 1992. 208 с.

Ģeoloģiskie objekti Gaujas nacionālajā parkā / aut.: V. Kuršs ... [u.c.]. Rīga : Zinātne, 1989. 126 lpp. Kuršs, Visvaldis. Пермские известняки Латвии. Рига : Зинатне, 1986. 93 с. Izraksts par Valsts emeritētā zinātnieka goda nosaukuma piešķiršanu.

V. Kuršs ar kolēģiem un studentiem lauka kursā Kurzemē 1996. gadā. No kreisās puses: Visvaldis Kuršs, Ivars Zupiņš, Ģirts Stinkulis, Māris Pupils, Artis Āboltiņš, Sanita Berkmane, Angelīna Zabele, Māris Rudzītis, Roberts Zabels, Laimdota Kalniņa, Aija Ceriņa. Kuršs, Visvaldis,  Devonā, zivju laikmetā. Rīga : Zinātne, 1984. 70 lpp

Kuršs, Visvaldis,  Māli Latvijas zemes dzīlēs un rūpniecībā. Rīga : Liesma, 1972. 83 lpp. Kuršs, Visvaldis. Минералное сырье Латвии для произвоства нерудных строительных материалов. Рига : Академия наук ЛССР, 1963.